A  A  A
Lapas karte






Vai piedalījies 11.novembra pasākumos Cēsīs?
 Skatīt atbildes








Sākums » Aktualitātes » Pasākumi » Koncertstāsts "Iemirdzēšanās. Cimdu Jettiņa".

Koncertstāsts "Iemirdzēšanās. Cimdu Jettiņa".

Svētdien, 17.decembrī, plkst.16.00 Cēsu Izstāžu namā notiks koncertstāsts "Iemirdzēšanās. Cimdu Jettiņa".

Jettes Užānes dzīvesstāsts, kas iedvesmo

Katram dzīve ir savdabīga mācību stunda un mācīties var dažādi - skolā, no grāmatām, no saviem puniem un asarām, var mācīties arī no cilvēkiem mums apkārt. Dzīvesstāsts – naratīvais vēstījums ir 21.gs.ētikas un vēsturiskās izpētes pamatā. Dzīvesstāsti iedvesmo, dod padomu, neļauj padoties, tie dod mums apsolījumu, arī es to varu...

Es gribu Jūs iepazīstināt ar izcila un ļoti stipra cilvēka dzīvesstāstu. Varbūt tas ļaus uzdrošināties veidot savu vienīgo dzīvi kā mākslas darbu! Jette Užāne – cimdu adītāja, filozofe, stāstniece, sieviete, kas visu savu dzīvi ir pavadījusi invalīdu ratiņos un uzvarējusi savu likteni, likusi tam smaidīt, kad bijis skumji un smieties, kad bijis grūti.
Latvijā ir ļoti daudz cilvēku, kas ciemojušies pie Cimdu Jettiņas (tā viņa pati mēdza sevi saukt). Daudzi viņu pazīst iztālēm, un satiksiet arī tādus, kuriem Jettiņa ir devusi spēku dzīvot.

Aizvadītā gadsimta astoņdesmitajos deviņdesmitajos gados plašāka sabiedrība tika iepazīstināta ar savdabīgu talantu, tautas mākslas tradīciju turpinātāju Jetti Užāni. Lai arī Tautas daiļamata meistares nosaukumu viņa bija ieguvusi tālajos sešdesmitajos gados, kā māksliniece viņa sevi pieteica 1980. gadā, kad pirmo reizi uzdrošinājās draugiem parādīt savu pirmo cimdu ciklu Gadalaiki. Tā bija uzdrošināšanās, jo pirmo reizi cimdi tika adīti nevis novalkāšanai, bet skatīšanai.

Ieguvusi atzinību no tēlnieka Laimoņa Blumberga un mākslas zinātnieka Māra Branča, viņa noticēja savam ceļam un savai varēšanai, un tā tapa viens pēc otra cimdu cikli – Koki, Puķes, Zīmes, Varavīksne, Dzīves ceļš – stāsti par to, kādu pasauli var redzēt, kad tajā skatās abām acīm un jūtīgu sirdi, kādas krāsas ir rīta, pusdienas un novakares stundām, kā mainās koki, mijoties gadalaikiem. Savos cimdos viņa stāstīja par savas tautas zemapziņā mītošo spēku, ilgām, ētisko kodu un kopīgo vēsturisko atmiņu. Viņa ieadīja literāros tēlus Lāčplēsi, Spīdolu, Laimdotu, Kangaru, Edgaru, Kristīni un Baibiņu, viņa izadīja Latvijas lauku traģiku savā lugā Vecās mājas logi.

Pēc Jettiņas aiziešanas mūžībā uz plauktiņa es atradu viņas Dienasgrāmatas, vecas kladītes, kur rūpīgā rokrakstā piefiksētas atziņas un pārdomas par dzīvi sākot no Jettiņas 16 gadu vecuma 1940.gadā. Šķita, ka viņa tās atstājusi man ar nodomu, jo citkārt šo, turpat trīsdesmit gadu laikā dienasgrāmatas neredzēju, kaut par tām tikām runājušas.
Pavadot ilgas vasaras kopā ar Jettiņu sarunās, un tagad, pēc viņas aiziešanas, lasot Jettes dienasgrāmatas, esmu sapratusi, ka pirms viņa bija teicama rokdarbniece, viņa bija domātāja. Cilvēks, kas skaudri apzinājās cilvēciskās esamības smagumu un, pat nereducējot to uz savu slimību ( Jettiņa no 7.gadu vecuma pēc kaulu tuberkulozes pārciešanas nevarēja staigāt), apjauta, ka visu grūtumu un likstu sākotne ir katra paša nespējā saprast dabas ritmu un kārtību, neprasmē ieklausīties apkārtējā pasaulē un, pats galvenais, – nespējā ieraudzīt pasauli sevī.

Lasot dienasgrāmatas, pārsteidzošākais šķiet tas, ka jau divdesmit gadu vecumā Jettiņa ir bijusi garīgi koncentrēta un gatava radīt.

Gribu Latviju iepazīstināt ar Jetti, kādu es viņu sastapu viņas pašas dienasgrāmatās, ar trauksmainu, dzīves alku pārpilnu jaunu sievieti tai laikā, pirms viņa kļuva par sevi piepildījušu, tautā mīlētu Cimdu Jettiņu. Mana karstākā vēlēšanās ir, lai Jettes Užānes mūžs un padarītais, tiktu saglabāts tautas atmiņā, lai Jettiņas unikālā cimdu adīšana – gobelēna veidošanas tehnika, tiktu saglabāta Latvijas cimdu adīšanas vēsturē un viņas dzīvesstāsts mums apliecinātu latvisko varēšanu.

Man vienmēr ir interesējis brīdis pirms… dienas sākuma, pavasara atnākšanas, domas piedzimšanas, mūsu satikšanās… Vai bija jau tad kaut kas, kad vēl nebija nekā?

Kas bija tad, kad nebija vēl Cimdu Jettiņas, bet gan slimīgā, jautājošā, vērīgā jaunsaimnieku meitene Jette, kuras dzīves dienas pagāja, guļot piesietai pie gultiņas Krimuldas sanatorijā vai aukstās istabās vientuļi gaidot mammu un brālīšus pārnākam no dienas gaitām?

Kas ir tie esības mirkļi, kas veido mazo, vāro, darbu steigā piemirsto bērnu veidoja par stipru, vitālu, radošu cilvēku, pie kura fiziski veselie nāks spēku pasmelties? Kas ir tie apstākļi un sakritības, esībā dziļi mītošais pasaules prāts, kas veido mūs, mūsu pasaules uztveri, katra dzīvojamo un nodzīvoto dzīvi?

Jettes Užānes dzīvesstāsts, ideāli, savas zemes, savas tautas mīlestība ir šodienas apjukušajam, saraustītajam cilvēkam nepieciešama savu sakņu, savu mērķu, ideālu un vērtību orientieris, kā turpinājums vai varbūt sākums sarunai ar sev tuvu dvēseli.

Mēs katrs varētu izveidot savu dzīvi kā mākslas darbu – lūk, ceļš, pa kuru gāja Jette! Varbūt kādu gabaliņu ir vērts iet kopā?

Sirsnībā,
Elīna Apsīte

Publicēšanas datums: 2017. gada 7. decembris  

Pievienot komentāru

Twitter Facebook Draugiem cesis.lv Pieslēgties un komentēt ar


Printēt