Cēsis, Bērzaines iela 10

Mūsdienās tas ir viens no pilsētas namiem ceļā uz Bērzaines kalnu, bet 19. gs. tā vietā - viens no pilsoņu dārziem aiz/pirms Katrīnas vārtiem. Šo īpašumu 1886. g. rudenī par 1000 sudraba rubļiem Heinrihs fon Meijers pārdeva Miķelim Klūgem. Savukārt M. Klūge no iegūtā īpašuma 1888.g. martā atdalīja zemes gabalu un pārdeva būvmeistaram Heinriham Joahimam Muusam par 900 sudraba rubļiem. Īpašums nebija apgrūtināts parādiem un servitūtu. Izsniegto izziņu 1890. gadā parakstīja Cēsu-Valkas Miertiesas zemesgrāmatu nodaļas priekšnieks N. D. Arhangeļskis un sekretārs R. A. Štilmarks. Lūgumu reģistrēt Zemesgrāmatu nodaļā nekustamo īpašumu uzrakstīja un parakstīja nodaļas sekretārs R. A. Štilmarks, kurš piezīmēja, ka M. Klūge to neparakstīja, jo bija analfabēts. [1]

Cēsu pilsētas valde 1890.g. maijā apliecināja, ka M. Klūges nekustamais īpašums pirms Katrīnas vārtiem sastāv no 1) vienas mūra vienstāva dzīvojamās mājas ar papes jumtu, 2) no celtniecībā esošas mūra divstāvu dzīvojamās mājas ar papes jumtu un zeme 232 kvadrātasis un 8 kvadrātpēdas. Dokumentu parakstījis pilsētas galva Georgs Trampedahs un sekretārs V. Enzens. [2] Izziņas bija nepieciešamas, lai varētu iesniegt lūgumu Vidzemes pilsētu hipotēku biedrībai par aizdevumu. M. Klūge to saņēma.1890.g. 18. septembrī izrakstīja ķīlu zīmi 1000 rbļ., ieķīlājot savu nekustamo īpašumu Lielās Dārzu un Mazās Dārzu ielas stūrī (vēlāk -Bērzaines iela 10). Aizdevumu sadalīja vairākās ķīlu zīmēs: viena 500 rbļ., piecas ķīlu zīmes pa 100 rbļ. katru, ar 7% gadā. ( Uz ķīlu zīmes redzams spiedoga nospiedums, ka dzēsts 1897.g.) M. Klūges vietā parakstījās Ādolfs Ivana d. Plamšs, kurš dzīvoja Palasta un Gaujas ielas stūrī paša mājā (Gaujas iela 6). Viņš arī bija liecinieks, kad M. Klūge iesniedza hipotekāro dokumentu reģistrācijai Cēsu-Valkas Miertiesas zemesgrāmatu nodaļā fon Lēvisa namā (Palasta ielā 15). Jāpiebilst, ka Ā. Plamšs rīkojās, pamatojoties uz Vidzemes pilsētu hipotēku biedrības izdoto pilnvaru.[3]

Jau 1890.g. aprīlī M. Klūge sastādīja testamentu. Taču 1902.g. 18. decembrī atcēla to un izteica citu novēlējumu. Cēsu notārs Roberts Foigts Klūges mājā krievu valodā pierakstīja viņa novēlējumu par lieciniekiem nosaucot: Cēsu pilsētas slimnīcas feldšeri Juri Jāņa d. Ozoliņu, namīpašnieku Henrihu Joahimu Fridrihu Detlova d. Muusu un skursteņslauķi Georgu Martina d. Tiltingu, kuri dzīvo Cēsīs, pirmais – pilsētas slimnīcā (Bērzaines ielā), otrais – L. Dārza (Bērzaines) ielā savā namā, pēdējais – Līvu ielā savā namā. Ievērojot tradīciju, pirms novēlējuma izteikšanas ierakstīja frāzi:”Tēva un Dēla un Svēta gara vārdā. Āmen”. Tad M. Klūge pavēstīja, ka 1) atceļ iepriekšējo 1890.g. novēlējumu, 2) „visu savu īpašumu, kas būtu mānā nāves dienā, īpaši nekustamo īpašumu – mūra dzīvojamās mājas, piebūves un citu – novēlu savai mīļotajai sievai Marijai Klūge, dzimusi Reimane, ar tiesībām brīvi rīkoties un to lietot”, 3) īpašumu drīkstēja pārdot tikai lielas nepieciešamības gadījumā, t.i., „tad, kad ienākumi būs mazāki par izdevumiem”, 4) M. Klūge savu sievu nozīmēja par viņu mazgadīgo bērnu aizbildni un nodrošināt viņiem labu audzināšanu „atbilstoši viņu stāvoklim”, 5) uzlika par pienākumu savai sievai „manai vecajai mātei Dārtai Klūgei līdz viņas nāvei nodrošināt bezmaksas dzīvokli un pilnu uzturu, bet pēc viņas nāves apbērēt uz sievas rēķina, 6) nosaku un lūdzu pēc manas nāves neorganizēt apsargāšanu manis atstātajā mantā.”. Testamenta projektu sagatavoja bez liecinieku klātbūtnes. M. Klūges vietā to parakstīja feldšeris Ozoliņš. [4]

Mārtiņš Miķeļa d. Klūge ( metrikas grāmatā „Kluga”) nomira 1903.g. 13. janvārī 51 gada vecumā no ātrā diloņa. Nāves fakts ierakstīts Cēsu pilsētas draudzes baznīcas grāmatā. Dzimšanas vieta norādīta Sigulda. [5] Tikai 1910.g. martā M. Klūges testamentu iesniedza Rīgas Apgabaltiesas 2. Civilajā nodaļā. Tas stājās spēkā 1911.g. 11. februārī. Cēsu apriņķa Valsts kasē jāsamaksā nodeva 28 rbļ. 50. kap. par to, ka mantojums bez atlīdzības pārgājis mantiniecei. [6]

Klūgu ģimenē auga četri bērni: Jānis Teodors, Ernestīne Trīne, Milda Marija un Eduards, kura biogrāfija saistās ar Latvijas valsts vēsturi. Eduards Klūge (Klūga) piedzima 1893.g. 2. (14.) jūnijā, absolvēja Cēsīs, L. Ausēja reālskolu. Sākoties Pirmajam pasaules karam, 21 gadu veco Eduardu iesauca dienestā Krievijas armijā un nosūtīja mācīties Kazaņas kara skolā. 1915.g. septembrī viņš iestājās latviešu strēlnieku bataljonā. Pēc ievainojuma kājā E. Klūge 1917.g. sākumā demobilizējās, bet brīvprātīgi iestājās Latvijas bruņotajos spēkos 1919. g. 21. maijā 3. Jelgavas kājnieku pulkā. Ar to turpinājās E. Klūges militārā pieredze:cīņas Latgalē pret lieliniekiem, pret bermontiešiem, 1920. gadā – sakaru virsnieks Polijas armijā kaujās Latgalē, 1922. gadā – grupas vadītājs jaundibinātajā Kara skolā. 1925. gadā E. Klūgem piešķīra Lāčplēša kara ordeni. Pēc Francijas Kara akadēmijas beigšanas E. Klūgi paaugstināja par pulkvedi-leitnantu. No 1935. gada viņš bija Latvijas militārais atašejs Polijā un Rumānijā ar sēdekli Varšavā.[7] Par E. Klūges (1893-1942) tālāko likteni lasāms vairākās interneta vietnēs.

Cēsīs vecāku mājās joprojām dzīvoja Eduarda brālis Jānis, māsa Ernestīne, māte Marija. Viņš pats dzīvoja Rīgā vienā dzīvoklī ar māsu Mildu. Pēc mātes nāves 1925.g. 25. aprīlī Eduards uzņēmās kārtot mantojuma lietu. Latvijas armijas kapteiņa Eduarda Klūges pieprasītā Cēsu-Valkas Zememsgrāmatu nodaļas izziņa apliecināja, ka īpašums piederēja Marijai Klūgei, tas nav apgrūtināts ar parādiem. [8] Tiesiskai mantojuma iegūšanai, mantojuma lietu izskatīja Rīgas Apgabaltiesas 3. Civilnodaļa un 1926.g. martā nolēma: mantinieki pierādījuši savu radniecību ar Mariju Klūgi ar izrakstiem no metrikas grāmatām, cits neviens nav pieteicies uz mantojumu, tāpēc minētās personas atzītas par vienīgajiem mantiniekiem. Tā kā mantojuma atstājējas pēdējā dzīves vieta bijusi Vidzeme, saskaņā ar likumu M. Klūges mantojumu viņas bērni saņēma vienlīdzīgās daļās: dēls Jānis, meita Ernestīne, precējusies Mateass, meita Milda, precējusies Albrehta, un dēls Eduards. Mantojuma nodokli 100 lati maksāja mantinieki vienādās daļās. Tas ieskaitīts Latvijas Bankas Cēsu nodaļā. Jau pirms mantojuma apstiprināšanas M. Klūges bērni īpašuma pārvaldīšanai pilnvaroja māsu Ernestīni Mateass, kura bija atvērusi savu veikalu.[9] 1938.g. 5. septembrī nomira Cēsīs dzīvojušais brālis Jānis, dzimis 1876.g. 21. jūnijā (v.st.), nav atstājis testamentu, tāpēc 1939.g. maijā Rīgas Apgabaltiesas 3. Civilnodaļa atzina par likumīgām mantiniecēm Jāņa Klūges atraitni Karlīni Klūgu, dz. Sinka,1872.g. 27. martā, un meitu Lidiju Mildu, dz. 1910.g. 2. oktobrī, precējusies Krūmiņa. Līdzmantinieks Vilhelms Aleksandrs Klūge nebija pieteicis savas mantošanas tiesības.[10] No Klūgu īpašuma Cēsu pilsētas pašvaldība 1938. gada vasarā gatavojās nopirkt 15 kv. metru lielu zemes gabalu, par ko zvērināts mērnieks Pēteris Gailītis sastādīja plānu. Pirkšanas pārdošanas līgumu noslēdza 1939.g. novembrī ar tā brīža mantiniekiem par pārdošanas summu 60 lati. Prombūtnē esošais Eduards Klūge darījuma veikšanai izdeva pilnvaru māsai Mildai Albrehtei. Arī viņas vīrs K. Albrehts no Šveices atsūtīja savu pilnvaru. Līgumslēdzēji no Cēsu pilsētas valdes bija: pilsētas vecākais Hugo Blumbergs (dz. 1903.g. 8. decembrī Dikļu pagastā), valdes loceklis Mārtiņš Nīmanis (dz.1886.g. 5. aprīlī Priekuļu pagastā), valdes loceklis Artūrs Bērzs (dz. 1895.g. 8. augustā), pilsētas sekretārs Roberts Freibergs (dz.1882.g. 13. maijā Sesavas pagastā), kurš dzīvo pilsētas valdes namā Cēsīs, Palasta ielā 11. Cēsu pilsētas valdes lēmumu par īpašuma pirkšanu apstiprinājusi Latvijas Iekšlietu Ministrija.[11]

Mēnesi vēlāk 1939.g. decembrī, tieši pirms Ziemassvētkiem, Ernestīne Mateas, dz. Klūge, dzīvojoša Daugavpilī, Milda Albrehte, dz. Klūge, Eduards Klūge, Jāņa Klūges atraitne Karlīne, un meita Lidija Milda Krūmiņa, dzīvojošas Cēsīs, L. Dārzu ielā 10 pārdeva nekustamo īpašumu Pēterim Ennem par 11000 latu, ko nomaksāja: Eduardam Klūgem 2750 lati, Karlīnei Klūgei 1375 lati, Lidijai Mildai Krūmiņai 1375 lati, Mildai Albrehtei 2750 lati 5 gadu laikā no 1939. 23.decembra līdz 1944.g. 23. decembrim pret izdoto obligāciju, Ernestīnei Mateas 2750 lati tāpat kā iepriekšējai. Nekustamais īpašums pircējam nododams lietošanā un valdīšanā 1940.g. 1. janvārī. Līgumu iesniedza Cēsu notāram Hermanim Leitim, kurš apstiprināja, ka Mildas Albrehtes un Eduarda Klūges vārdā pilnvarota parakstīties Ernestīne Mateas. Pircējs – notāram „personīgi nepazīstamais Latvijas pilsonis Pēteris Enne, dzimis 1901.g. 10. decembrī Burtnieku pagastā, dzīvojošs Cēsīs, Gaujas ielā 15”. [12] Interesanti, ka nekustamo īpašumu pirkšanu-pārdošanu kontrolēja valsts iestādes. Nekustamā īpašuma iegādei P. Enne 1939.g. 8. decembrī saņēma atļauju no Tieslietu ministrijas Tiesu departamenta nekustamu īpašumu nodaļas par konkrētā īpašuma pirkšanu no konkrētajiem īpašniekiem.[13]

Pēc 8 mēnešiem P. Ennes jauniegūto īpašumu, tāpat kā daudzus citus īpašumus, padomju okupācijas vara nacionalizēja 1940.g. rudenī. Tomēr , balstoties uz 1941.g. 26. maijā izdotajiem noteikumiem par dzīvojamo platību un sociālo apgādi, P. Enne panāca, ka komisija – Cēsu apriņķa izpildu komitejas dzīvokļu pārvaldes priekšnieks K. Krūmiņš, rajona pārzinis V. Ozoliņš – ieradās Cēsīs, Dārzu (Bērzaines) ielā 10 un namu nodeva atpakaļ bijušajam īpašniekam Pēterim Ennem. Sastādītajā aktā nosaukti īrnieki, kuri samaksājuši īri līdz 1941.g. 1. jūnijam: Austra Linters, Mārcis Priedīts, Karlīne Vītols, I. Kļaviņš. Bez tam P. Enne vēlējās lai nacionalizācijas laikā, t.i., no 1940.g. 1. novembra līdz 1941.g. 3. jūnijam iekasētā īres nauda tiktu viņam atmaksāta.[14]

Jau pēc 30 dienām situācija mainījās, jo Vācijas armijas vienības ienāca Cēsīs, un līdz ar to izveidoja vācu okupācijas varas iestādes. P. Ennes iesniegums Cēsu-Madonas Zemesgrāmatu nodaļai liecina par viņa informētību izdotajos likumos. Savā lūgumā 1943.g. 27. decembrī par īpašuma tiesību atjaunošanu, Pēteris Enne norādīja, ka tas balstīts uz tā laika izdotajiem noteikumiem: 1943.g. 20. aprīļa otrajiem izpildu noteikumiem pie noteikumiem par privātīpašuma atjaunošanu 1943.g. 18. oktobra noteikumiem par zemesgrāmatu atkalatvēršanu mazām mājām pilsētas gruntsgabalos. Viņš apliecināja, ka īpašums ir apbūvēts un lietojamā kopplatība nepārsniedz 170 kv. metrus. P. Ennes piebilde: „šis nekustamais īpašums padomju valdības laikā bija nepareizi nacionalizēts un jau padomju valdības laikā denacionalizēts un nodots manā pārvaldījumā”. Lūguma otrā pusē standartizētu spiedogu ar attiecīgā nekustamā īpašuma reģistra nummuru un īpašumtiesību atjaunošanu parakstīja Zemesgrāmatu nodaļas priekšnieks E. Mīlenbahs 1943.g. 29. decembrī, bet apliecību P. Ennem izsniedza 1944.g. 1. martā. [15]

Autore: Dace Cepurīte, Mg. hist.

Pētījumu atbalsts Valsts Kultūrkapitāla fonds.

1Latvijas Valsts arhīvs Latvijas Valsts vēstures arhīvs (turpmāk – LVA LVVA), 2056. fonds., 1. apraksts, 20520.lieta, 2., 7.lp.

2 Turpat,1.lp.

3 Turpat, 10., 16.lp.

4 LVA LVVA, 2056. fonds., 1. apraksts, 20520.lieta, 24.lp.

5 LVA LVVA, 235. fonds, 14. apraksts, 41. lieta, raduraksti.lv -LVVA_F235_US14_GV41_0012

6 LVA LVVA, 2056. fonds., 1. apraksts, 20520.lieta, 25. lp.

7 Treijs R. Pie saknēm. Eduards Klūge. – Latvijas Vēstnesis. 11.02. 2005.; https://www.redzidzirdilatviju.lv/lv/search/photo/268356?q=Eduards%20Kl%C5%ABge

8 LVA LVVA, 2056. fonds., 1. apraksts, 20520.lieta, 27.,28., 29.lp.

9 LVA LVVA, 2056. fonds., 1. apraksts, 20520.lieta, 30.,3., 32.lp.; Cēsu Avīze. Nr. 331, 27.05.1933.

10 LVA LVVA, 2056. fonds., 1. apraksts, 20520.lieta, 35.,38.lp.

11 Turpat, 40., 41.lp.

12 LVA LVVA, 2056. fonds., 1. apraksts, 20520.lieta, 47.-48.lp., Cēsu pilsētas luterāņu draudzes personālgrāmata, Cēsu muzeja inv. nr. CM 106760

13 LVA LVVA, 2056. fonds., 1. apraksts, 20520.lieta, 45.lp.

14 Turpat, 54. lp.

15 Turpat, 53.lp.