Cēsis, Lielā Kalēju iela 3
Gruntsgabals Lielajā Kalēju ielā 3 izveidojies viduslaikos pie pilsētas aizsargmūra, kur 17. – 18. gs. atradās koka ēkas. 1906. gadā nekustamo īpašumu, uz kura atradās koka dzīvojamā māja ar mūra piebūvi, nopirka Cēsu galdnieks Mārtiņš Cinis un 1911. – 1912. gadā uzcēla trīsstāvu mūra namu klasiskā stateniskā jūgendstilā ar atsevišķiem dekoratīviem ciļņiem, kas raksturīgi tajā laikā modē nākušajam neoklasicismam.
Pirmās ziņas par gruntsgabalu sniedz 1665. gada 14. novembrī zviedru revīzijas laikā sastādītais saraksts par namu vietām un to īpašniekiem. Numurētie gruntsgabali atbilst mērnieka J. Ulriha 1693. gadā sastādītajā Cēsu plānā. Tajā gruntsgabals ar mūsdienu adresi Lielajā Kalēju ielā 3 iezīmēts ar nr. 96 (tas saglabājies provizoriski tādās pašās robežās). [1] Īpašums atradās tuvu Rīgas vārtiem. 1665. gada sarakstā norādīts, ka uz tukšo laukumu pretendē Šķibus( ts ), Komuižas brīvs zemnieks.[2] Bet 1693. gada revīzijas sarakstā norādīts, ka maskavieši nodedzināja māju laukumu, kas joprojām tukšs un ir iedots pilsētas sekretāram Kīnholdam dārza vietā. [3] Zviedru revizori par maskaviešiem sauca krievu karaspēka kareivjus, kas iebruka Cēsīs 1657. gadā zviedru-poļu-krievu kara laikā (1654-1660). [4]
Cēsu pilsētas 1789. gada plānā gruntsgabals atzīmēts ar nr. 61. Saraksta daļā uzrādīts, ka tur atrodas Eberharda koka dzīvojamā māja. [5] 1787./1815. gadā sastādītajā kartē un Gruntsgabalu mantojumu grāmatā nekustamais īpašums ieguvis nr. 58. Eberharda koka māju, dalot mantojumu, ieguva Helena Šulca. Vēlāk šo gruntsgabalu un līdzās esošās māju vietas nr. 59 un 66 ieguva kambarkungs Johans Fridrihs fon Šraders, kurš tās 1801. gadā iemainīja pret Palmcveiga mantiniekiem piederošo koka dzīvojamo māju Valmierā, saņemot piemaksu 1700 rbļ. Jauniegūtos īpašumus Palmcveiga mantinieki 1805. gadā ieķīlāja uz 10 gadiem par 4000 Alberta valstsdālderiem Natālijai fon Lielienfeldta jaunkundzei. Pēc ķīlas gadu beigām 1818. gadā viņa nomaksāja 438 rbļ. 40 kap. valsts nodevu un pārvērta ķīlu pirkumā. Gruntsgabalu nr. 58, L. Kalēju ielā 3, N. fon Lilienfelde „par jaunu apbūvēja”. Saskaņā ar adjūdikāciju ( īpašuma dalīšanu tiesā) 1834. gadā koka dzīvojamo mājiņu ieguva no amata atvaļinātais bruģu tiesas adjunkts Gustavs fon Bremsens (Brӧmsen) par 3000 rbļ.[6]
Trūkst precīzas ziņas, kad un kādā veidā 19. gs. otrajā pusē šo īpašumu ieguva Johans Fogelis. Cēsu- Valkas Zemesgrāmatu nodaļas izsniegtajā izziņā Vidzemes pilsētu hipotēku biedrībai norādīts, ka Cēsu Maģistrāts 1878. g. 9. oktobrī īpašumtiesības uz nekustamo īpašumu un dzīvojamo koka māju nostiprinājis mirušā sīkpilsoņa Johana-Vilhelma Fogeļa mantiniekiem: atraitnei Jūlijai Fogelei, dzimusi Vīgandte, Ferdinandam-Augustam-Viktoram, Juliusam-Robertam un Augustam-Ernestam Fogelim.[7]
J. Fogeļa mantinieki 1899. gada 17. septembrī sastādīja dalīšanas aktu, saskaņā ar kuru Augusts Ernests Fogelis samaksāja 4000 rbļ. un ieguva īpašumu L. Kalēju ielā 3. Brālis Ferdinands Fogelis ieguva īpašumu pie Rīgas vārtiem - Gaujas ielā 4, Juliuss Fogelis – īpašumu L. Līvu ielā 7.
Iegūšanas brīdī Cēsu-Valkas Zemesgrāmatas aktā A. Fogeļa īpašumam L. Kalēju ielā 3 uzskaitīti apgrūtinājumi un parādi 2521,50 rbļ.:1) pastāvīga ikgadēja iemaksa par labu Cēsu pilsētas luterāņu mācītājam 1 rublis par apkurināmo telpu līdz 30 kvadrātasīm (1855. gadā. 1 rbl. par 18 kv. asīm), tāpat kā katram nekustamam īpašumam pilsētā, 2)1885. gadā izdotu obligāciju 1300 rbļ. par labu Vidzemes pilsētu hipotēku biedrībai, 3) ķīlu zīme 312 rbļ. 50 kap. ar 5% gadā 1899. g. 17. septembrī (sastādot dalīšanas aktu – D.C.) izdevis Cēsu sīkpilsonis Augusts Fogelis par labu pamātei, atraitnei Jūlijai Fogelei, 5) ķīlu zīme 900 rbļ. ar 6% gadā 1899. gada 10. novembrī izdevis Augusts Fogelis par labu Paradonam Konstantīna dēlam Jurgensam; vēlāk ķīlu zīmi atpērk Otto Fridrihsons un pieprasa ar tiesas starpniecību A. Fogelim to izpirkt. [8]
Pēc dažiem gadiem, 1904. gada 13. februārī, Cēsu-Valkas Miertiesas priekšnieks pieņēma lēmumu par A. Fogeļa nekustamā īpašuma L. Kalēju ielā 3 publisko pārdošanu. Īpašumu iegādājās Paradons Jurgens, dzīvojošs Cēsīs, Aizsilnieka mājā (Rīgas iela 49). 1906. gada 18. februārī Cēsu sīkpilsonis P. Jurgenss lūdza nostiprināt viņam īpašumtiesības Zemesgrāmatā, vienlaicīgi noslēdzot nekustamā īpašuma pārdošanas līgumu ar Mārtiņu Mārtiņa d. Cini par pirkuma summu 2500 rbļ. Jaunā īpašnieka tiesības Cēsu Zemesgrāmatu nodaļa apstiprināja 20. februārī, reģistrējot iepriekš uzskaitītos parādus un vēl pircēja M. Ciņa izdoto ķīlu zīmi 1906. g. 18. februārī par labu P. Jurgensam 1000 rbļ. ar 6 % gadā; vēlāk - 1907.g. 12. februārī zemniekam Kārlim Indriķa d. Ozoliņam 1000 rbļ. ar 5% gadā, [9] Pēc 4 gadiem, 1911. gada 15. janvārī, Cēsu sīkpilsonis M. Cinis no Vidzemes pilsētu hipotēku biedrības aizņēmās 2200 rbļ. Atsevišķā punktā Zemesgrāmatā ierakstīts, ka pēc 1910. g. 13. novembra Cēsu pilsētas valdes apliecinājuma uz nekustamā īpašuma uzceltas/atradās: 1) vienstāva dzīvojamā koka ēka kopā ar vienā galā piebūvētu divstāvu dzīvojamo mūra māju, kas apjumta ar kārniņiem, 2) divstāvu dzīvojamā ķieģeļu māja ar papes jumtu, 3) koka šķūnis. [10]
M. Ciņa turpmākie naudas aizņēmumi, ieķīlājot savu nekustamo īpašumu L. Kalēju ielā 3, ļauj secināt, ka viņš gatavojās būvniecības darbiem. 1911. g. vasarā viņš izdeva ķīlu zīmi 2000 rbļ. ar 6% gadā par labu Cēsu sīkpilsonim Augustam Dāva d. Krastiņam; 1912. g. vasarā M. Cinis izdeva vēl vienu ķīlu zīmi 10000 rbļ. Augustam Krastiņam, saņemot skaidru naudu. Šādu darījumu apstiprināja notāra vietas izpildītājs Kārlis Dzirne notāra Vladislava Liosko birojā grāfa Emanuela Zīversa namā Cēsīs pie Tirgus laukuma ( L. Katrīnas iela 2), atzīmējot, ka A. Krastiņš dzīvo Jurģumuižas ielā savā namā. [11] Arī vēlāk M. Cinis aizņēmās naudu no privātpersonām: no Cēsīs labi pazīstamā grāmtizdevēja Oskara Jēpes 1912.g. rudenī 3000 rbļ. un 1913.g. pavasarī 4000 rbļ.; no iepriekš minētā A. Krastiņa 1913. g. rudenī – vēl 10000 rbļ. [12]
Gatavošanos būvdarbiem apstiprina 1912.g. 2. augustā Krievijas Finanšu ministrijas Vidzemes Valsts kases izdota pilnvara Cēsu rentmeistaram (mantzinim) kolēģijas padomniekam M. O. Stankevičam noslēgt līgumu ar Cēsu namīpašnieku M. Cini par telpu izbūvi saskaņā ar Valsts kases departamenta apstiprinātu projektu un telpu nodošanu Cēsu renterejai jeb kasei uz 12 gadiem, sākot no 1912. g. 1. oktobra par nomas maksu 1000 rbļ. gadā.
M. Cinis apņēmās par saviem līdzekļiem pielāgot telpas Cēsu kasei „celtniecībā esošajā trīsstāvu mūra namā, kas atradās Kalēju ielā nr. 1( tagad L. Kalēju ielā 3 – D. C.), visu otro stāvu pēc piestādītā plāna un bez tam – bēniņu telpās izbūvēt 4 istabas ar pavardiem un pieliekamajiem renterejas zvērinātajiem skaitītājiem, bet pagrabā - telpas dažādām saimnieciskām vajadzībām, kā arī izbūvēt pagalmā šķūni 30 asis malkas glabāšanai.” Naudas glabātuvi M. Cinis apņēmās ierīkot par atsevišķu samaksu 700 rubļiem, ja tos iedos 1913.g. janvārī. Glabātuve jāizbūvē pēc Valsts kases departamenta norādījumiem, nostiprinot „grīdu ar sliedēm saskaņā ar rasējumu un izveidot griestus ar spraišļiem, virs kuriem ievietot sliežu rindu ar cementa un ķieģeļu klājienu un no augšas dzelzs plātni ¼ collas biezumā, bet brantmūrim pieguļošo sienu izlikt ar sliedēm atstatumā 6 collas vienu no otras atstarpes aizpildot ar cementu”. Par to pašu samaksu M. Cinis apņēmās naudas „ glabātuvei ierīkot ārējās un iekšējās durvis no ¼ collas biezām dzelzs plāksnēm ar dzelzs krustveida rāmjiem, ko piestiprināt uz izturīgām dzelzs cilpām”. Durvīm pielikt ārējās un iekšējās atslēgas. Logos ielikt dzelzs logu rāmjus ar dzelzs režģi ¼ collas biezumā un ierīkot kases telpās šķēršļus, barjeras, stiepļu režģus. Kases/renterejas telpu būvi M. Cinis apņēmās pabeigt līdz 1912. g. 1. oktobrim. Saistības atzītas par izpildītām pēc Vidzemes Kamerālpalātas īpaši nozīmētas komisijas izdota apliecinājuma par telpu atbilstību. Nomas līguma laikā M. Cinis maksā nodevas un pilda saistības, kādas pastāv vai kādas tiks uzliktas, kā arī „uzturēt māju pienācīgi tīru un salabotu: savlaicīgi iztīrīt un salabot dūmvadus, atejas vietas, atkritumu bedri, ielu u.c.”. Par saviem līdzekļiem M. Cinis apņēmās remontēt ēku no iekšpuses un ārpuses pēc Cēsu renterejas pirmā rakstiskā pieprasījuma. Dzīvokļus 1. un 3. stāvā M. Cinis apņēmās „izīrēt pilnībā uzticamām personām un saskaņā ar valsts iestādi”. Kā nomas līguma nodrošinājumu M. Cinis izdeva obligāciju 1000 rbļ. par labu Vidzemes Kamerālpalātai, ieķīlājot nekustamo īpašumu L. Kalēju ielā 3. Noteikumu neizpildes gadījumā nauda nonāktu Valsts kasē. Nomas tiesības ar ikgadēju maksu 1100 rbļ. Cēsu renterejai 1912.g. 9. augustā nostiprinātas Cēsu -Valkas miertiesas Zemesgrāmatu nodaļā. Akts izsniegta Cēsu rentmeisteram M. O. Stankevičam. [13] Tikai 1917. g. februārī Kamerālpalāta piekrita dzēst M. Ciņa obligāciju par 1000 rbļ., kas bija izdota kā ķīla nomas līguma noteikumu nodrošināšanai. [14] Jāatzīmē, ka Cēsu apriņķa renterejas (kases) adrese 1909. gadā A. Rihtera Baltijas adresu grāmatā (1909.) norādīta Cēsīs, Rīgas ielā 18.
Kas bija dokumentos reģistrētais zemnieks, vēlāk sīkpilsonis Mārtiņš Cinis? Cēsu Sv. Jāņa evanģeliski luteriskās pilsētas draudzes personālgrāmatā ( CM 106760) ierakstīta viņa ģimene: galdnieks Mārtiņš Cinis dzimis Rīgā 1875.g. 7. oktobrī, iesvētīts 1893. gadā Dikļu draudzē (tāpēc zemnieks), 1903. gadā salaulājies ar Alvīni Glaubi (dz. 1877.g. 16. oktobrī, iesvētīta 1896. gadā Cēsīs) Cēsu Sv. Jāņa baznīcā; 1909. gadā piedzima dēls Jānis. Mārtiņš Cinis nomira 44 gadu vecumā 1919. gada 25. maijā. Nav dokumentēts nāves cēlonis, taču zināms, ka 1919. gada maijā, kā ziņots avīzē „Ziņotājs” (nr. 25), Cēsīs bija izplatījusies saslimstība ar izsitumu tīfu un citām lipīgām slimībām.
Galdnieks M. Cinis Cēsīs, Jaunā ielā minēts kādā sludinājumā avīzē „Zemkopis” 1902. gada 4. decembrī. Ar saviem galdniecības darbiem M. Cinis 1905. gadā piedalījās Zemkopības un rūpniecības izstādē Limbažos. Par izgatavoto ēdamistabas iekārtu viņš saņēma sudraba medaļu (Baltijas Vēstnesis. Nr. 137, 28.06.1905., Rigasche Rundschau. Nr. 138., 29.06.1905., 1.lpp.).
M. Cinis 1906. gadā nopircis nekustamo īpašumu Cēsīs, L. Kalēju ielā 3 - vienstāva koka ēku ar divstāvu mūra piebūvi - par 2500 rbļ., no 1911. līdz 1913. gadam jaunās trīsstāvu dzīvojamās mūra ēkas celtniecībai aizņēmās 31 200 rbļ. Par ēkas 2. stāva nomu 10 gados M. Cinis atgūtu 11000 rbļ. Vēl ienākumi būtu no īres dzīvokļiem.
Jauno namu uzcēla salīdzinoši ātri, neskatoties uz nepietiekamu būvstrādnieku skaitu. Cēsīs tajā laikā cēla vairākus namus: Rīgas ielā 20 – 1913. gadā, Raunas ielā 10 – 1911.gadā, Palasta iela 11 – 1912.gadā, Vaļņu iela 14 – 1910.gadā. Lielākais darbs bija ne tikai pie būvēm, bet arī galdnieku darbnīcās. Trūka būvmateriālu; namīpašniekiem trūka naudas algu izmaksām. Pie būvēm piesaistīja arī arestēto personu grupas, kuras pieskatīja uzraugs. M.Cinis 1911. gada vasarā, kad arī viņa nams bija būvniecības procesā, savā darbnīcā nodarbināja tikai mēbeļu galdniekus: 4-5 vecākus strādniekus un pāris mācekļus. (Arodnieks, nr. 22,01.08.1911., 349. – 350. lpp.)
Nav zināms būvuzņēmējs, kurš vadīja darbus M. Ciņa namā L. Kalēju ielā 3. Nama fasādi arhitekts Jānis Krastiņš grāmatā „Jūgendstila arhitektūra Latvijā/Art Nouveau Architecture in Latvia” (Rīgā, 2018.) raksturoja šādi:” (...) atsevišķi dekoratīvi ciļņi pilnīgi integrēti arhitektoniskajā pamatformā, ar tiem aizpildot ailstarpas starpstāvu pārsegumu līmeņos. Šie ciļņi ir heraldiska rakstura vainagi ar lentēm un festoni. Sasprindzinot redzi, var arī pamanīt, ka pilastrus fasādes labās puses seklā rizalīta stūros vainago joniski kapitelīši. Visi šie no klasisko formu arsenāla ņemtie rotājumi ir acīmredzama nodeva neoklasicismam, kas nāca modē pēc 1910. gada.”
Pirmā pasaules kara (1914-1918) bēgļu pieplūdums pilsētā un 1917. gada februāra revolūcija Krievijā radikāli mainīja dzīves apstākļus. Tomēr M. Cinim izdevās saņemt dokumentus, lai varētu pārdot savu īpašumu. Pilsētas galva Voldemārs Bērsons 1917.g. 3. jūnijā izsniedza apliecinājumu, ka nekustamais īpašums L. Kalēju ielā 3 novērtēts 22844 rbļ. pilsētas nodokļa iekasēšanai. Vidzemes pilsētu hipotēku biedrība to atzina 28810 rbļ. vērtībā. Krievijas II apdrošināšanas sabiedrības aģents Cēsīs Ernsts Pētera d. Kalniņš izdeva apliecinājumu, ka M. Ciņa īpašums apdrošināts par 41680 rbļ. periodam no 1916.g. decembra līdz 1917.g. decembrim. Valsts nekustamā īpašuma nodoklis 1917. – 1921. gadam aprēķināts 154 rbļ. 22 kap., pamatojoties uz kopējo ienākumu gadā no M. Ciņa mājām L. Kalēju ielā 3- 2835 rbļ., izdevumiem 907, 20 rbļ., tīrais ienākums 1927, 80 rbļ.[15]
Jau minētajā 1917. g. 3. jūnijā Mārtiņš Cinis noslēdza nekustamā īpašuma pārdošanas-pirkšanas līgumu ar mācītāju Andrievu Niedru par pārdošanas summu 50000 rbļ. Līguma atsevišķā punktā norādīts, ka īpašums nav apgrūtināts ar līgumiem vai kādām citām saistībām, izņemot ķīlu zīmēm. Iespējams, ka Cēsu rentereja (kase) kā valsts iestāde vairs nedarbojās. Nekustamais īpašums Cēsu-Valkas Zemesgrāmatu nodaļā nostiprināts 5. jūnijā mācītājam Andrejam Kārļa d. Niedram ( viņš arī Andrievs – D. C.), dzīvojošam Cēsu apriņķa Kalsnavas pastorātā. Iesniegumā viņš lūdza izsūtīt Zemesgrāmatu aktu pa pastu ierakstītā vēstulē.[16] Cēsu pilsēta A. Niedram bija pazīstamas no laika, kad viņš 1903.-1905. gadā darbojās kā grāmatnieks, dzīvoja pie Cēsīm, Līvu pagasta „Pelītēs”. Kalsnavas mācītājmuižai bija 80 ha liela purvaina zeme, ko A. Niedra iekopa par ienesīgu saimniecību. Domājams, iegūtos līdzekļus A. Niedra ieguldīja nopērkot lielu namīpašumu Cēsīs, ņemot vērā, ka 1917. gadā esošajiem Krievijas rubļiem bija zema vērtība un bija izveidojušies „juku laiki”, kad par varu cīnījās lielinieki un pilsoniskā sabiedrība. Tajā laikā Cēsīs pārdeva un pirka vairākus īpašumus (O. Jēpe 1918. gadā, Počabska 1916. gadā u.c.).1918. gada decembra sākumā Kalsnavā divas reizes uzbruka mācītāja A. Niedras mājai. Tāpēc ģimene pārcēlās vispirms uz Tirzu, vēlāk uz Cēsīm, kur divi jaunākie dēli mācījās L. Ausēja reālskolā.
1919. gada maijā un jūnijā A. Niedra vadīja vācu atbalstītu ministru kabinetu (1919.g. 15. maijs-26. jūnijs), par ko izpelnījās latviešu sabiedrības nosodījumu (vairāk skat. „Treji Vārti”,nr. 26, 01.03.1971., 4.-22. lpp.,https://enciklopedija.lv/skirklis/55155-Andrievs-Niedra-). Pēc Latvijas Armijas un sabiedroto uzvaras bermontiādē, Iekšlietu ministra v.i. A. Birznieks 4. novembrī, pamatojoties uz februārī izsludināto kara stāvokli un 1919. g. 15.oktobrī Latvijas Pagaidu valdības izdoto rīkojumu, nodeva publicēšanai avīzēm ( piemēram, „Brīvā Zeme”, nr. 84., 05.11.1919.) to personu sarakstu, kuri piedalījās „Golca-Bermonta noziedzīgā uzbrukumā Latvijas valstij un pabalsta viņu nodomus, kādēļ tie uzskatāmi par Latvijas valsts nodevējiem un nolēma: sekvestrēt (Valsts varas iestāžu aizliegums vai ierobežojums valsts interesēs lietot kādu īpašumu vai rīkoties ar to) nosaukto personu mantu, tajā skaitā A. Niedram un T. Vankinam piederošos īpašumus.
Pirms tam, jau 1. novembrī Latvijas Iekšlietu ministrijas Valsts Drošības departamenta Cēsu rajona priekšnieka vietas izpildītājs nosūtīja pieprasījumu Cēsu-Valkas Zemesgrāmatu nodaļai ar lūgumu pēc iespējas ātrāk paziņot, kādi nekustamie īpašumi Cēsīs un Cēsu apriņķī pieder Andrievam Niedram un Kara ministram Niedras valdībā Dr. Teodoram Vankinam. A. Niedra tajā laikā bija aizbēdzis uz Klaipēdu,T. Vankins devies uz Jelgavu, pēc tam uz Vāciju. T. Vankinam piederēja zemes gabals Liezeres muižā, A. Niedram – nekustamais īpašums Cēsīs, Palasta ielā 20 un L. Kalēju ielā 3. Tomēr nebija noteikta rīcība, kā kārtot īpašumu lietas. Tāpēc Cēsu-Valkas Zemesgrāmatu nodaļas priekšnieks R. Rozītis vēstulē Rīgas Apgabala tiesas priekšsēdētājam jautāja, vai ziņas jāiesūta tiesai vai Drošības departamentam, uz ko tiesas priekšsēdētājs 10. novembrī neoficiālā vēstulē atbildēja,- kad Latvijas valdības rīkojums tiks pieņemts kā likums, tad varēs rīkoties. [17]
A. Niedra (1871-1942) atgriezās Rīga 1924. gada maijā. Viņu arestēja un septembrī tiesāja par saistību ar K. Ulmaņa pagaidu valdības gāšanas mēģinājumu un prettiesisku darbību Latvijas Neatkarības kara laikā. Rīgas Apgabaltiesa A. Niedram piesprieda sešu gadu cietokšņa sodu par valsts nodevību. Valsts prezidents Jānis Čakste izsludināja apžēlošanu. A. Niedru izraidīja no Latvijas. Kopš 1926. gada viņš dzīvoja Austrumprūsijā, kur līdz 1930. gadam strādāja par mācītāju Altštatē (pie Kristburgas), pēc tam pensionējās.[18]
Dokumenti Zemesgrāmatā liecina, ka A. Niedram saglabājās īpašumtiesības. Īpašuma lietu kārtošanai Latvijā 1926. gadā A. Niedra pilnvaroja dēlu Kārli Niedru, kurš dzīvoja Rīgā. Ar Cēsu notāra Voldemāra Krēmera starpniecību K. Niedra noformēja kredītsaistību dzēšanu Cēsu-Valkas Zemesgrāmatu nodaļā, jo 1906. – 1913. gadā izdarīto aizņēmumu kapitāli un procenti atmaksāti - 18000 Krievijas rubļi. Jāatzīmē, ka summu pārrēķināja Latvijas Republikas latos un skaitļu izteiksmē tā bija mazāka. Tāpat K. Niedra nokārtoja pārējo parādu atmaksu un dzēšanu Zemesgrāmatā.[19] Īpašumu lietu sakārtošana notika ar mērķi to pārdot, par ko liecina arī A. Niedras 1926. gada 26. augustā no Susemilkiem (Austrumprūsija) rakstītā vēstule Cēsu grāmatizdevējam Oskaram Jēpem par rakstu izdošanu un piebilde:”Es vēlētos savu māju Kalēju ielā Nr. 3 pārdot; ja jūtat kādu pircēju – darat viņu uz to uzmanīgu”.[19a] Nekustamā īpašuma pārdošanai 1928.g. 15. maijā A. Niedra izdeva pilnvaru zvērinātam advokātam Jānim Ansbergam Rīgā. 1930. gada novembrī saskaņā ar noslēgto pārdošanas-pirkšanas līgumu nekustamo īpašumu Cēsīs, L. Kalēju ielā 3 par pirkšanas summu 27000 latu ieguva Milda Miķeļa m. Straube (Straubs), dzimusi Maizīte. Līgumu noslēdza viņas pilnvarotais, laulātais draugs Traugots Aleksandra d. Straubs (1890-1939, apglabāts Cēsīs), ārsts Rūjienā. Pirkšanas summā ierēķināja 1912. gada obligāciju 3000 Krievijas rbļ. par labu O. Jēpem= 68 lati, 1913. gada obligāciju 10000 Krievijas rbļ. (līgumā ierakstīts „cara nauda”) par labu A. Krastiņam=213,33 lati. Pircēja Milda Straube (Straubs, arī Štraubs) samaksāja pārdevējam skaidrā naudā 26718, 67 lati. [20]
Nams L. Kalēju ielā 3 atradās ārpus iedzīvotāju aktīvās pārvietošanās zonas. Tāpēc ēkas 1. stāvā nebija veikalu telpu, kā tas bija pierasts Rīgas ielas namos. Dzīvokļus izīrēja privātpersonām, sabiedrisko organizāciju vajadzībām un atsevišķām pašnodarbinātām personām. Nama 4. dzīvoklī 1929. g. janvārī atradās Latvijas skolotāju slimo kases kalnu saules kabinets, bet no 15. jūlija ārste Olga Gulbe sāka pieņemt slimniekus.[21]
Cēsu iedzīvotāju mierīgo dzīvi satrauca 1937. g. 12. augusta („Cēsu Vēstis”) pēcpusdienā spēcīgs pērkona negaiss ar lielu lietusgāzi, kas īsā laikā pārpludināja pilsētas ielas. Ūdens izskaloja ielu bruģi un ieplūda namu pagrabos. L. Kalēju ielā 5a sagruva gruntsgabalus atdalošais mūris, L. Kalēju ielā 3 ūdens izskaloja sētas mājas pamatus. Pēc dažiem gadiem padomju okupācijas vara namu nacionalizēja. 1942. g. 29. aprīlī, vācu okupācijas laikā Milda Straube (Štraube), dzīvojoša Cēsīs, L. Kalēju iela 3 dzīvoklis 4, iesniedza Cēsu - Valkas Zemesgrāmatu nodaļai iesniegumu ar lūgumu izdot apliecību par nekustamo īpašumu L. Kalēju ielā 3. Tāpat kā citi namīpašnieki viņa cerēja atgūt savu īpašumu. Tomēr Zemesgrāmatas aktos nav dokumentu par īpašuma atgūšanu. [22]
Kā vēsta nekrologi avīzēs Milda Straubs ( arī „Štraubs”) dzimusi 1895. gada 31. oktobrī Cēsīs, nomirusi 1961.g. 11. decembrī Liepas pagasta Lejas Stagaros, apglabāta Cēsīs, Lauciņu kapsētā. Par viņas aiziešanu skuma dēli, vedeklas un mazbērni Amerikā, Anglijā un Latvijā.
Nams Lielajā Kalēju ielā 3 vēl mūsdienās skatāms kā viens no Cēsu jūgendstila arhitektūras pieminekļiem - asimetriska fasāde un uzsvērti vertikāli dalījumi, kā arī saglabātas ornamentālās detaļas.
Autore: Dace Cepurīte, Mg. hist.
Pētījumu atbalsta Valsts Kultūrkapitāla fonds.
Izmantojot rakstu, atsauce obligāta.
Informācijas avoti
1 J. A. Ulriha 1693. gada Cēsu plāna J. F. Gutharda kopija 1759. gadā, Cēsu Vēstures un mākslas muzeja (turpmāk – CVMM) inv. nr. CM 58
2 Cēsu pilsētas namīpašnieku, to māju gruntsgabalu revīziju protokoli 1665. un 1693. g. – Latvijas Valsts vēstures arhīvs (turpmāk – LVVA) 220. fonds, 1. apraksts, 1. lieta. No vācu valodas tulkojusi M. Caune, 1991. g.,; manuskripts CVMM inv. nr. CM 92829
3 Cēsu pilsētas namīpašnieku, to māju gruntsgabalu revīziju protokoli 1665. un 1693. g. –LVVA, 7348. fonds, 1. apraksts, 87. lieta. No vācu valodas tulkojusi vēsturniece M. Caune, 1991. g.,; manuskripts CVMM inv. nr. CM 92829
4 Enzeliņš H. Skats Cēsu pilsētas un novada pagātnē.Cēsīs: Cēsu Kūrorta komiteja, 1936. – 65. – 66. lpp.
5 Cēsu pilsētas plāns, ar gruntsgabalu īpašnieku vārdiem un apbūves raksturojumu. Sastādījis mērnieks F. Reihels, 1789.g. - LVVA, 2760.fonds, 1.apraksts, 11. lieta
6 Gruntsgabalu un mantojumu grāmata par visiem nekustamiem īpašumiem, kas pakļaujas Cēsu pilsētas maģistrāta jurisdikcijai. 1792.g.– LVVA, 2056. fonds, 1. apraksts, 23854. lieta, 57. – 60. lp. No vācu valodas tulkojusi vēsturniece M. Caune. Manuskripts CVMM inv. nr. 92831, 39. – 40. lp.
7 LVVA, 2056. fonds, 20318. lieta, 10. lp.
8 Turpat, 3.,4., 23. lp. otra puse,8. lp., 28. lp.
9 Turpat, 30., 33. lp.
10 Turpat, 39. lp.
11 Turpat, 41., 46. lp.
12 Turpat, 58., 59. lp.
13 Turpat, 48. – 51. lp.
14 Turpat, 61., 62., 64. lp.
15 Turpat, 68. – 71. lp.
16 Turpat, 67., 72. lp., 90. lp.
17 Turpat, 85. – 89. lp.
18 https://enciklopedija.lv/skirklis/55155-Andrievs-Niedra-
19 Turpat, 103.-121. lp.
19a A. Niedras vēstule O. Jēpem 1926.g. 26. augustā, Alt-Sussemilken, Kr. Labiau. – Cēsu muzeja inv. nr. CM 6812:1
20 Turpat, 125. – 127. lp.
21 Cēsu Avīze. Nr. 103, 12.01.1929., Nr. 129, 13.07.1929.
22 LVVA, 2056. fonds, 20318. lieta, 147. lp.
23 Latvija. Nr.1, 03.01.1962., Laiks. Nr. 101,20.12.1961.,Londonas Avīze. Nr. 809, 05.01.1962.
