Cēsis, Lielā Kalēju iela 6

Ēka cēsniekiem pazīstama kā Lūgšanu nams. Pirms vairāk nekā 330 gadiem tā vietā atradās tukšs laukums.1693. gadā sastādītajā māju laukumu sarakstā un atbilstoši 1693. gada plānā norādīts, ka 99.gruntsgabalā 1665. gadā atradies dārza laukums, ko rāte iedevusi savam kalpotājam. 1693. gadā arī atzīmēts dārza laukums, Vismanim piederošs. [1]

Nākamās ziņas par nekustamo īpašumu attiecas uz 18.gs. Namnieks un galdniekmeistars Martins Fridrihs Bērers (Bӧrer) 1786. gada rudenī nopirka no inspektora Johana Ulriha Langes koka dzīvojamo māju. Šo īpašumu mantoja Bērera audžumeita Marija Doroteja Štālberga, kura apprecējās ar namnieku un mūrniekmeistaru Johanu Danielu Nolli. Tā kā koka māja draudēja sabrukt, uzcēla jaunu mūra ēku, kuras galvenā fasāde atradās paralēli L. Kalēju ielai, kā tas redzams 1842. gada Cēsu pilsētas plānā. Mērnieka J. Reihela 1787. gadā uzmērītajā un J.H. Herteļa 1815. gadā sastādītajā plānā un tā eksplikācijā norādīts, ka gruntsgabals pieder Nolla kundzei. Nezināmu iemeslu dēļ īpašums nonāca izsolē. To ieguva Cēsu pilsēta 1815. g. 17. martā par 537 rbļ. Tad pat Cēsu pilsēta no Nolla kundzes ieguva līdzās esošo neapbūvēto laukumu[2] Zemesgrāmatu aktā īpašums L. Kalēju ielā 6 nostiprināts 1821. gada martā ar piebildi, ka Cēsu pilsēta nopirkusi māju meiteņu skolai. [3]

Domājams, ka Cēsu pilsētai nesekmējās ar meiteņu skolas izveidi. Pilsētas Maģistrāts atbalstīja Annas fon Veiss (1799-1849) 1847. gadā nodibināto zēnu, vēlāk arī meiteņu skolu, kas atradās pilsētas īpašumam līdzās esošajā namā L. Kalēju ielā 4. Pašvaldība piešķīra 40 rbļ. pabalstu skolotāja algai. Pēc Annas nāves rūpes par skolu uzņēmās viņas krustmāte Šarlote fon Sīversa, kura 1855. gadā skolas vadību nodeva Cēsu Sv. Jāņa baznīcai. Vācu draudzes mācītājs 1862. gadā Johans fon Holsts (1828-1898) ierosināja Annas skolu pārveidot par pilsētas draudzes skolu, kas būtu augstākas pakāpes izglītības iestāde. Cēsu pilsēta nodeva sev piederošo gruntsgabalu L. Kalēju ielā 6, kur 1876. gadā mācītāja J. fon Holsta vadībā sāka celt jaunu skolas ēku, ko, domājams, realizēja būvmeistars Pēteris Pētersons (1831-1900). Nākamajā gadā mācītāja amatā iecēla Gothardu Fīrhufu (1828 -1907), kurš mazturīgo latviešu bērniem paredzētās skolas vietā ierīkoja vācu draudzes lūgšanu namu jeb „Bethaus”. Ar lielām grūtībām vienojās ar mācītāju G. Fīrhufu par Annas skolas zēnu nodaļas izvietošanu lūgšanu namā, jo vecās skolas telpas bija par mazām. Par to skola maksāja lūgšanu namam īri 100 rbļ. gadā. G. Fīrhufs panāca, ka pilsēta maksās skolotāju algu, izlabos skolas ēkas (. L. Kalēju ielā 4 un L. Kalēju ielā 6) un dos malku skolotāja dzīvokļa apkurināšanai. Cēsu pilsētas valde 1889.g. novembrī nolēma atdot Cēsu Sv. Jāņa evanģeliski-luteriskajai pilsētas draudzei nekustamo īpašumu L. Kalēju ielā 6, ko nostiprināja Cēsu-Valkas Zemesgrāmatu nodaļā.

19. gs. beigās Krievijas veiktās rusifikācijas jeb pārkrievošanas reformas paredzēja, ka izglītības iestādēs skolēni jāmāca krievu valodā. Tāpēc 1892. gada jūnijā arī Annas skolas vadība saņēma skolu inspektora rakstu par līdzšinējo skolotāju atlaišanu un jaunu skolotāju pieņemšanu, kuri mācītu krievu valodā. Taču evanģēliski luteriskā konsistorija 13. novembra rakstā izskaidroja, ka Annas skola, pamatojoties uz baznīcas likuma 167.§ drīkst turpināt mācības kā iepriekš, jo skola sagatavo bērnus vienīgi iesvētīšanas mācībai. Mācības atsākās pēc 4 mēnešiem. Tomēr pēc tautskolu inspektora nākamā raksta saņemšanas par skolotāju atlaišanu, 1897. gada janvārī Annas skola beidza savu darbību, [4] arī zēnu nodaļa, kas nomāja Lūgšanu nama telpu.

Cēsu Vācu draudze izmantoja namu lūgšanām, mācītāju sapulcēm. Jau 1879. gada janvārī notika trešā paplašinātā mācītāju konference, kurā piedalījās 20 muižniecības pārstāvji, ierēdņi, skolotāji.[5]

Pēc vairāk nekā 20 gadiem Vidzemes ģenerālsuperindentants, 1902. – 1903. gadā, apsekojot Vidzemes baznīcu tehnisko stāvokli, norādīja, ka vairākām baznīcām nepieciešams remonts, tajā skaitā Cēsu baznīcā. Cēsu baznīca ir mitra un auksta. Uz laiku izmanto „Bethaus” jeb lūgšanu namu.[6] No lūgšanu nama arī izvadīja mirušos pilsētas draudzes locekļus: Dr. med. Otto Girgensonu (†1907), Emmi fon Volfeldti (Wolffeldt, dzimusi baronese fon Tīzenhauzena, † 1913, apglabāta Vācu kapos), pilsētas draudzes priekšnieka dzīvesbiedri, Cēsu Iekšmisijas biedrības goda biedri Jūliju Martinsoni († 1936, apglabāta Lauciņu kapos). [7]

Jāatzīmē, ka Cēsu pilsētas draudzē 18. – 19. gadsimtā bija gan vācbaltieši, gan latvieši. Vācbaltiešu mācītāju ietekmē Lūgšanu namu pārsvarā izmantoja vācbaltieši. Taču mazinoties šai iedzīvotāju daļai, Cēsu pilsētas latviešu draudze (dib.1911. gadā) aizvien vairāk 1930. gados izmantoja lūgšanu namu dažādiem reliģiskiem rituāliem un pasākumiem. No Rīgas pieaicināja mācītāju Vitoldu Ernestu Lecmani (1890, Cēsīs – 1969, Vācijā) uz Bībeles stundu. Aktuāla bija miera ideja Eiropā saistībā ar Ādolfa Hitlera (1889-1945), izveidoto totalitāro pārvaldi Vācijā, kā arī kari Tālajos Austrumos. Par miera jautājumu Lūgšanu namā runāja Vispasaules miera veicināšanas savienības ģenerālsekretārs un miera idejas popularizētājs Francijā Žils Žezekels (Jules Jézéquel, 1870-1963), kurš apmeklēja vairākas ziemeļu valstis. Runu no franču valodas latviešu valodā pārtulkoja LU Teoloģijas fakultātes docents Fēlikss Treijs (Treu, 1903-1958). (Cēsu Vēstis. Nr. 136, 07.02. 1936., Nr. 139, 28.02.1936.; Ceļš, Nr.2, 1936.)

Latvijas ev. lut. baznīcas virsvaldes vācu nodaļa 1933. gadā sāka interesēties par lūgšanu nama īpašumtiesībām. Par to 1939. gadā interesējās arī Iekšmisijas biedrības Cēsu nodaļas valdes priekšnieks Konrāds Aizderdzis (1899- 1972) . Abos gadījumos Cēsu-Valkas Zemesgrāmatu nodaļa izsniedza izziņu, ka īpašumtiesības 1889. gadā nostiprinātas Cēsu Sv. Jāņa baznīcas pilsētas draudzei[8], kas juridiski vairs nepastāvēja. Cēsu Vācu draudze likvidējās 1939. gadā pēc vācbaltiešu izceļošanas. Līdz tam draudzē bija 282 personas, draudzes priekšnieks - Vilhelms Trampedahs (1872, Cēsīs-1959, Vācijā), mācītājs Edmunds Bethers ( Boettcher,1876-?), kuri izceļoja 1939. gada rudenī. Pēdējā gadā nokristīti 3 zēni un 3 meitenes, „iesvētīti 6 jaunekļi un 2 jaunavas”, laulāto nebija, 7 personas mirušas. Lūgšanu nama lietošanu pārņēma pilsētas latviešu draudze. [9]

Jau ilgāku laiku draudze plānoja Lūgšanu nama remontu un pārbūvi, jo Sv. Jāņa baznīca bija par plašu bērnu dievkalpojumiem un ziemas vakaru lūgšanām. 1942. gadā notika būvdarbi cēsnieka arhitekta Alfrēda Birkhāna (1897-1974) vadībā. Pavasarī namam piebūvēja altāra telpu, izveidoja griestu velves, ko tēlnieks Rūdolfs Āboltiņš (1903?-1945) ornamentēja ar stilizētām ozolu lapām un zīļu veidojumiem, bet griestus – ar ģipsī veidotu ozollapu vainagu. Divus altāra logus mozaīkā izgatavoja Fromholda firma Rīgā pēc cēsnieka arhitekta Kārļa Dzirkaļa (1902-1997) meta. Būvdarbus un remontdarbus finansiāli atbalstīja pilsētas pašvaldība, Sv. Jāņa baznīcas lauku un pilsētas draudzes, Iekšmisijas nodaļa un privātpersonas. Lauku draudze organizēja pneimatisko ērģeļu izbūvi. Lūgšanu nama atjaunotajās telpās varēja sapulcēties ap 200 cilvēku, un to lietoja abas draudzes. Lūgšanu namu iesvētīja 1942. gada 13. decembrī pēc Bībeles svētku dievkalpojuma Cēsu Sv. Jāņa baznīcā. Piedalījās Latvijas evanģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps Teodors Grīnbergs (1870-1962), baznīcas ģenerālsekretārs Arturs Voitkus (1878- 1962), klātesot Cēsu un apkārtējo draudžu mācītājiem un cēsniekiem.[10]

Autore: Dace Cepurīte, Mg.hist.

Pētījumu atbalsta Valsts Kultūrkapitāla fonds. 2023./2024.

1 J. A. Ulriha 1693. gada Cēsu plāna J. F. Gutharda kopija 1759. gadā, Cēsu Vēstures un mākslas muzeja (turpmāk – CVMM) inv. nr. CM 58; Cēsu pilsētas namīpašnieku, to māju gruntsgabalu revīziju protokoli 1665. un 1693. g. – Latvijas Valsts vēstures arhīvs (turpmāk – LVVA) 220. fonds, 1. apraksts, 1. lieta,7348. fonds, 1. apraksts, 87. lieta. No vācu valodas tulkojusi M. Caune, 1991. g., manuskripts CVMM inv. nr. CM 92829

2 Cēsu pilsētas karte. Uzmērījis F. Reihels 1787.g., sastādījis J. H. Hertelis 1815.g. – CVMM inv. nr. 99039; Gruntsgabalu un mantojumu grāmata par visiem nekustamiem īpašumiem, kas pakļaujas Cēsu pilsētas maģistrāta jurisdikcijai. 1792.g.– LVVA, 2056. fonds, 1. apraksts, 23854. lieta, 57. – 60. lp. No vācu valodas tulkojusi vēsturniece M. Caune. Manuskripts CVMM inv. nr. 92831, 42.-44. lp.; Cēsu plāns. Sastādījis mērnieks J. Fovelīns 1842.g. – CVMM inv. nr. 56

3 LVVA, 2056. fonds, 20319. lieta, 14. lp.

4 Pārskats par Cēsu Annas skolas un Cēsu Latviešu skolu biedrības darbību no 1847. gada līdz 1910. gadam. Cēsīs, 1911. -  2. – 3. lpp.; LVVA, 2056. fonds, 20319. lieta, 14. lp.; Anspaks A. Novada būvmeistari un būvuzņēmēji. – Novadnieks. „Druvas” kultūrvēsturisks pielikums. 2000.g. marts.

5 Rigasches Kirchenblatt. Nr.7, 16.02.1879., 2.lpp.

6 Rigasches Kirchenblatt. Nr.39, 24.09.1904., 1.lpp.

7 Rigasche Zeitung. Nr. 20, 25. 01. 1907.; Rigaschen Zeitung. Nr. 78, 05.04. 1913.; Cēsu Vēstis. Nr. 134, 24.01.1936., 1.lpp.

8 LVVA, 2056. fonds, 20321. lieta, 2., 5., 6. lp.

9 Cēsu Vēstis. Nr. 330, 23. 10. 1939., Nr. 337, 15.12. 1939.

10 Cēsu Vēstis. Nr. 50, 11. 12. 1942., nr. 51, 18. 12. 1942.