Avīzē "Balss" 1888. gada 15. jūnijā publicēts sludinājums, ka Cēsīs "no š. g. 1. jūnija senatora oberhofmeistara grāfa Zīversa jaunuzbūvētā mājā, kura pašā pilsētas vidū pie tirgus plača atrodās, tiek šādi korteļi izīrēti:

greznis tirgotavas lokals iz divi istabām un pagrabu,

krogs ar pagrabu un iebraukšanu,

otrā stāvā glīti dzīvokļi priekš famīlijām un neprecējušiem,

trešā stāvā dzīvokļi priekš mazākām famīlijām. Tuvākas ziņas pasniedz Cēsu pils muižas valde."

Mākslas vēsturniece Erna Berkholce noskaidrojusi, ka namu cēlis pazīstamais Cēsu būvuzņēmējs Jānis Meņģelis.[1] No 1870. gadiem nekustamais īpašums piederēja Cēsu pilsmuižas īpašniekam grāfam Emanuelam 
Zīversam (1817-1909), kura laikā uzcēla mūra namu un kuru viņš novēlēja savam mazdēlam grāfam Aleksandram Zīversam (1879-?). 1917. gadā namu īpašumā ieguva Tērbatas (Tartu) banka, no 1921. gada – 1940. gadam nams piederēja Jetei Krenicai (1877-1935) un viņas ģimenei.
Vēsturiski minētais īpašums 19. gadsimtā sastāvēja no diviem atsevišķiem gruntsgabaliem. Vienu no tiem, ar zemesgrāmatas nr. 100 (tagadējā nama labajā pusē), nopirka Cēsu pilsmuižas īpašnieks grāfs Emanuels Karla d. Zīverss no attālas radinieces ģenerāļa atraitnes Emmas Daņilovas, dzimusi fon Veiss, par 3500 rbļ., pamatojoties uz 1873. gada 3. februārī noslēgto līgumu.[2]
Blakus esošais nekustamais īpašums, ar zemesgrāmatas nr. 99, piederēja Cēsu pilsētai kā nomas (obroka) īpašums. Uz tā nomu pieteicās grāfs Emanuels Karla d. Zīverss, un Cēsu maģistrāts 1873. gada 17. septembrī apstiprināja viņam nomas tiesības par ikgadēju nomas maksu 5 rbļ. saskaņā ar noslēgto līgumu. Pēc 6 gadiem, 1879. gada oktobrī, E. fon Zīverss nomaksāja pilsētai nomas kapitālu 100 rbļ. un ieguva gruntsgabalu savā īpašumā.[3] Tādējādi Emanuels fon Zīverss ieguva lielu nekustamo īpašumu pilsētas centrā pie Tirgus laukuma.
Šajā divdaļīgajā gruntsgabalā uzcēla trīsstāvu sarkanu ķieģeļu namu, kurā bija īres dzīvokļi, 1. stāvā - dažādi mazi veikaliņi un darbnīcas.
Arī pasta kantoris īrēja telpas Zīversa īpašumā līdz 1906. gadam, kad tas pārcēlās uz atbilstoši pasta vajadzībām uzcelto ēku Palasta ielā 19.[4]
Citās telpās Cēsu pilsētas dome 1917. gada 24. aprīļa sēdē atļāva Johannai Ādamsonei atvērt tējnīcu ar siltiem un aukstiem ēdieniem L. Katrīnas ielā 2, grāfa Zīversa namā. [5]
Grāfs Emanuels Zīverss 1902. gadā, sasniedzis 85 gadu vecumu, savu nekustamo īpašumu novēlēja sava dēla Emanuela dēlam grāfam Aleksandram Emanuela d. Zīversam. Par īpašuma saimnieku grāfs Aleksandrs kļuva pēc vectēva nāves 1909. gadā. Mūra namu viņš pārņēma ar visiem iepriekš noslēgtajiem telpu nomu līgumiem.[6]
1913. gadā nama 1. stāva (beletāžas) 2 dzīvokļos iekārtojās Jurjevas (Tartu) Bankas Cēsu nodaļa. Nomas līgumu grāfa A. Zīversa ( 1879-1919) vārdā pie Tartu notāra noslēdza Cēsu namnieks Leonhards Ottosons, saskaņā ar 1912. gada septembrī grāfa A. Zīversa izsniegto pilnvaru. (Leonharda brālis Aleksandrs Ottosons bija Cēsu pilsmuižas pārvaldnieks.) 
Līgumu noslēdza uz 10 gadiem par noteiktu un nemainīgu nomas maksu - 800 rbļ. gadā. Banka saņēma izremontētas telpas – no jauna nokrāsotas grīdas, durvis, logus un palodzes, jaunas tapetes visās istabās. Arī turpmākie remonti jāveic izīrētājam. A. Zīverss piekrita,ka Banka ierīko metāla noliktavu. Acīmredzot, šeit runa ir par bankas seifa ierīkošanu. Līgumā noteica: “Telpas iekārtojums jāveic Zīversam saskaņā ar S. A. Anheima firmas pārstāvja rīkojumiem un nepieciešamie sienu, grīdas un griestu nostiprinājumi jāizdara pēc arhitekta prasībām. Tas grāfam Zīversam bija jāveic par saviem līdzekļiem. Metāla noliktavas izgatavošanu un uzstādīšanu apmaksā Banka.” Grāfs Zīverss apņēmās arī ievilkt līdz mājai elektrisko kabeli. [7]
Grāfa Aleksandra Zīversa ieņēmumu-izdevumu kases grāmatā reģistrēti nama apsaimniekošanas ieņēmumi un izdevumi no1912. gada līdz 1917. gadam. Līdz 1915. gada augustam ieraksti veikti vācu valodā, vēlāk – krievu valodā.[8]
1916. gada oktobrī, kad ar ienākušajiem bēgļiem bija jūtama Pirmā pasaules kara ietekme, grāfs A. Zīverss Pirmajā Krievijas apdrošināšanas sabiedrībā apdrošināja savu namu uz 1 gadu par 41600 rbļ.[9]
Jurjevas (Tartu) banka 1917. gada 30. maijā izdeva pilnvarojumu muižniekam Edgaram Džona d. Sīversam nopirkt Bankai viņam zināmo nekustamo īpašumu Cēsīs, vienojoties „par cenu un ar vai bez hipotekāriem parādiem pēc viņa ieskatiem; iznomāt telpas, veikt remontu, pieņemt sētnieku, veikt paziņojumus gan civillietās, gan krimināllietās”. [10]
Grāfs A. Zīverss arī izdeva pilnvaru Cēsu namniekam Kārlim Dzirnem, kas paredzēja rīkoties grāfa vārdā visās lietās. Pilnvara apstiprināta 1917. gada 12.jūnijā Pēterburgā (pēc cara gāšanas sāka saukt par Petrogradu). Domājams, ka grāfs Aleksandrs jau no 1914. gada atradās Pēterburgā, ko apliecina divi fakti: ieraksts Cēsu nama ieņēmumu-izdevumu grāmatā, ka grāfs Emanuels Zīverss 1914. gada jūnijā nosūtījis savam brālim Aleksandram 524 rbļ. 90 kapeikas;  Ieņēmumu-izdevumu grāmatā 1916. gada janvārī un augustā ieraksts, ka pa pastu nosūtīti grāfam A. Zīversam uz Petrogradu attiecīgi 244 rbļ. un 295 rbļ. Nauda nosūtīta arī 1917. gada martā. [11] Pēterburgas baznīcu metrikas grāmatās lasāmi ieraksti, ka grāfs A. Zīverss 1914. gadā apprecējies ar Annu Ohotņikovu, viņiem piedzima dēls Nikolajs Pēterburgā 1915. gada 23. februārī, otrs dēls Aleksandrs piedzima 1917. gada 6. februārī Petrogradas neredzīgo sieviešu patversmē. [12] Minētie fakti liecina, ka grāfs A. Zīverss ar ģimeni uzturējās Pēterburgā. 
Turpinot stāstu par Cēsu namu, jāatzīmē, ka 1917. gada 6. jūnijā Edgars Sīverss ievāca ziņas par grāfa nama finansiālo pusi, tajā skaitā par nodokli (2721 rbl. 36 kap.) pilsētas valdes nodokļu inspekcijā.[13]
Mērķtiecīgā rīcība rezultējās, noslēdzot 1917. gada 17. jūnijā pirkšanas-pārdošanas līgumu, ar kuru grāfs Aleksandrs Zīverss pārdeva nekustamo īpašumu Cēsīs, L. Katrīnas ielā 2 Jurjevas (Tartu) bankai par 80 000 rubļu. [14]
Darījumi notika situācijā, kad Pirmā pasaules kara austrumu frontē pie Daugavas norisinājās tā sauktais pozīciju karš, Krievijas cars bija gāzts un par varu visaktīvāk, arī Cēsīs, cīnījās lielinieki; naudas vērtība strauji samazinājās. 
Izpaliekot papildus ziņām, neizprotams izskatās 1921. gada 20. augustā Rīgā starp Tērbatas (agrāk Jurjevas;Tartu) banku un Latvijas pilsoni Zalmanu Krenicu noslēgtais līgums, kurā Tērbatas banka apņēmās tai piederošo nekustamo īpašumu Cēsīs, Lielajā Katrīnas ielā 2 nepārdot un neapgrūtināt ar parādiem un citām tiesībām bez Krenica kunga ziņas, jo starp „kontrahentiem ir naudas aprēķini izdarāmi”.[15] 
Pēc gada, 1922. gada augustā, Z. Krenics dokumentos figurē kā Tērbatas bankas pilnvarotais. Rezultātā 1923. gada februārī Latvijas Tieslietu ministrija izsniegusi apliecību, ar kuru atļāva atsavināt Tērbatas bankai piederošo nekustamo īpašumu Cēsīs, L. Katrīnas ielā 2 par labu Jetei Krenicai par 600 000 Latvijas rubļu. [16] Sastādītajā pirkšanas-pārdošanas līgumā, atzīmēts, ka objekts jau iepriekš nodots faktiskā īpašumā un lietošanā. Zalmans Krenics rīkojās kā savas sievas Jetes Krenicas asistents, Viņas vietā arī parakstījās. Jaunā īpašniece apņēmās ievērot A. Zīversa ar banku noslēgto līgumu līdz 1923. gada 1. oktobrim. Jāpiebilst, ka šajā laikā Krenica ģimene dzīvoja Rīgā.[17]
Jaunajiem īpašniekiem iegūtā īpašuma priekšrocība bija tā, ka īpašums nebija apgrūtināts ar parādiem. Nezināmu apstākļu dēļ J. Krenica 1928. gada augustā namu L. Katrīnas ielā 2 ieķīlāja un aizņēmās no Zaras Stameškinas 60 000 latu ar 6% gadā. [18]
Jete Krenica nomira Berlīnē 1935. gada 6. janvārī. Nekustamo īpašumu Cēsīs līdzīgās daļās mantoja viņas pieci bērni: Movšs Zeliks (dz. 1897.g. Cēsīs, dzīvoja Rīgā), Marija (dz.1908.g. Cēsīs), Ichoks (dz. 1909.g. Cēsīs), Rafaels Mordušs (dz. 1902.g. Cēsīs) , Meiers (dz. 1913.g. Cēsīs). Īpašuma tiesības nostiprināja 1938.gadā. Dēls Jēkabs Krenics mantojumu atraidījis.[19]
Krenicas mantinieki 1939. gada maijā atkal ieķīlāja mantoto namu Cēsīs un aizņēmās 20 000 latu no šajā namā dzīvojošā zobārsta Jēkaba Neimarka. Darījums reģistrēts zemes grāmatā.[20] Nama īpašnieki Krenici dzīvoja Rīgā. Par viņu tālāko likteni nav ziņu. 
Vācu okupācijas laikā, 1944. gada februārī, Latvijas Zemes gabalu sabiedrības Cēsu nodaļa lūdza Cēsu-Madonas zemesgrāmatu nodaļu izsniegt apliecību par Movšam Krenicam piederošo nekustamo īpašumu Cēsī, L. Katrīnas ielā 2. [21] Taču jau tā paša gada oktobrī īpašnieka jautājums vairs nebija aktuāls, jo izveidoja padomju varas institūcijas un saskaņā ar PSRS konstitūciju visi īpašumi skaitījās tautas īpašums.

Autore: Dace Cepurīte,
Cēsu Vēstures un mākslas muzeja vēsturniece

1 Berkholce, E. XIX gs. ēkas Cēsīs. – Padomju druva. Nr. 149, 16.12.1969.
2 Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts vēstures muzejs (turpmāk – LVVA) 2056.fonds, 1.apraksts. 20362. lieta, 2. lp.
3 LVVA 2056.f. 1. apr. 20361. lieta, 1. lp., 2. lp. o.p.
4 Balss. Nr. 112, 09.09.1906., 2. lpp.
5 LVVA, 405. fonds, 1. apraksts, 49. lieta, 290. lp. o.p.
6 Turpat, 3., 4. lp.
7 LVVA 2056.f., 1.apr. 20362. lieta, 4. lp. – 5. lp. 
8 Grāfa Aleksandra Zīversa ieņēmumu-izdevumu kases grāmata - Cēsu Vēstures un mākslas muzeja krājums, CM 21500
9 LVVA 2056.f., 1.apr. 20362. lieta, 10. lp.
10 Turpat, 13. lp.
11 LVVA 2056.f., 1.apr. 20362. lieta,7. lp.; Grāfa Aleksandra Zīversa ieņēmumu-izdevumu kases grāmata 16., 22., 27. lp. – Cēsu Vēstures un mākslas muzeja krājums, CM 21500
12 
https://www.geni.com/people/%D0%AD%D0%BC%D0%BC%D0%B0%D0%BD%D1%83%D0%B8%D0%BB-%D0%A1%D0%B8%D0%B2%D0%B5%D1%80%D1%81/6000000173794066867 – skatīts 06.12. 2021. 
https://forum.vgd.ru/post/3866/104590/p3178037.htm – skatīts 06.12.2021. https://forum.vgd.ru/3405/108219/ - skatīts 06.12.2021. 
13 LVVA 2056.f., 1.apr. 20362. lieta, 9. lp.
14 Turpat, 16. lp. o.p 
15 Turpat, 15. lp.
16 Turpat, 17., 21. lp. 
17 Turpat, 23. lp.
18 Turpat, 34. lp.
19 Turpat, 45., 46. lp. 
20 Turpat, 50.,53. lp.
21 Turpat, 58. lpp.