Tā ir viena no sagrautajām ēkām kvartālā starp Lielo Katrīnas ielu, Rīgas ielu līdz Lielajai Līvu ielai, kur 1944. gada septembrī Sarkanās Armijas lidmašīna nometa aviobumbu. Atlikušos mūrus līdz 1948. gadam nojauca, drupas savāca. Avīze „Cēsu Stars” 1948.g. 25. septembrī ar padomju okupācijas varai raksturīgo patosu vēstīja: „Ar sevišķu enerģiju pilsētas iedzīvotāji strādāja drupu novākšanā un Pionieru laukuma izveidošanā.”

Senākās ziņas par gruntsgabalu sniedz 1665. gadā sastādītā māju specifikācija. Gruntsgabals nr. 122 sakrīt ar Zviedrijas karaliskā zemes mērnieka Johana Abrama Ulriha 1693. gadā sastādīto plānu un gruntsgabalu īpašnieku sarakstu. Sarakstā norādīts, ka agrākā (1665. gadā) Suhodoļska māja pieder Joahimam Meskavam. Pirms trim gadiem ugunsgrēks pārvērtis pelnos, bet mūri vēl stingri, un kaut kas atkal uzmūrēts.[ 1] „Gruntsgabalu un mantojumu grāmatā...” ieraksts ļoti īss: ”Veca skolas māja no akmens, ko pilsēta pirms daudziem gadiem nopirkusi sev un vēlāk iekārtojusi invalīdu kazarmu” t.i. kareivju-invalīdu patversmi. Arī Cēsu pilsētas 1787.g./1815.gadā sastādītajā kartē šis gruntsgabala attiecīgi ar 92. numuru eksplikācijā ierakstīts – kazarmas. [2] Domājams, ka nams invalīdiem tur atradies līdz 19.gs. 70. gadiem, kad to pārdeva publiskā izsolē. Nekustamo īpašumu 1878.gadā nopirka Cēsu nodokļu pārvaldes vecākais Gustavs Jēkaba d. Hermans (Hermann) par 2712 rubļiem. Īpašumtiesības Cēsu Maģistrāts viņam apstiprināja 1878.g. 25. jūlijā. Pēc trīs dienām G. Hermans izdeva obligāciju 2000 rbļ. par labu savai darba devējai Cēsu nodokļu pārvaldei. 1892. gadā G. Hermans aizņēmās 3000 rbļ. no zvērināta pilnvarotā Ivana Martina d. Kalninga, ieķīlājot savu mūra namu Cēsīs, Lielajā Katrīnas un Līvu ielās (ēka atradās uz šo ielu stūra – D. C.) Parādu nedrīkstēja atprasīt 3 gadus, ja procenti bija nomaksāti. [ 3] Iespējams, G. Hermans aizņēmās naudu, lai samaksātu par pirkumu un veiktu remontu. Nama īpašnieks G. Hermans nomira pēc plaušu slimības 1910.g. 8. martā 61 gadu vecs.[4]

Saskaņā ar Rīgas Apgabaltiesas 1910. g. 27. aprīļa lēmumu Gustava Hermaņa mantojuma lietā nekustamos īpašumus Cēsīs, L. Katrīnas ielā 9 un vasarnīcu Gaujmalā,  Cēsu-Valkas Zemesgrāmatu nodaļa 1910.g. 17. maijā nostiprināja īpašuma tiesības G. Hermana dēlam farmaceitam Gustavam Johanam Hermanim, kurš dzīvoja minētajā vasarnīcā. Pēc divām dienām, 19. maijā, viņš pārdeva nekustamo īpašumu L. Katrīnas ielā 9 par 6500 rbļ. Veismaņu muižas īpasņiekam Gotlībam Henriha d. fon Blankenhagenam (Peter Heinrich Gottlieb* von Blanckenhagen). Veismaņmuižā dzīvojošais G. fon Blankenhagens pārņēma iepriekš minētos parādus. Tā paša gada 21. jūnijā Cēsu pilsētas valde saņēma Marijas Karla m. Hermanes, dzimusi Pols, dzīvojošas Rīgā, Āgenskalnā, iesniegumu ar lūgumu izsniegt izziņu par viņas bijušajam vīram Gustavam Hermanim piederošajiem nekustamajiem īpašiem Cēsis, L. Katrīnas ielā 9 un par vasarnīcu, ko vīrs uzcēla 1907. gadā. Uz sev pāradresēto iesniegumu Cēsu-Valkas Zemesgrāmatu nodaļa atbildēja par iepriekš aprakstītajām darbībām ar īpašumiem. [5] Pēc Latvijas valsts nodibināšanas par īpašumu L. Katrīnas ielā 9 interesējās bijušā īpašnieka Gustava Hermana meita (?) Matilde Hermane. Zemesgrāmatas nodaļas izsniegtā izziņa 1920.g. 2. jūnijā apliecināja, ka īpašums joprojām pieder Gotlībam fon Blankenhagenam. Kas izraisīja interesi par īpašumu? Cerība, ka vācbaltieši atstājuši Latviju? Vai ziņa, ka Cēsu nama īpašnieks Gotlībs fon Blankenhagens ( dz.04.01.1856.) nomiris Rīgā 1919.g. 22. maijā, viņa brālis Johans Heinrihs Villjams fon Blankenhagens (Johann Heinrich William*  von Blanckenhagen, dz. 23.11.1863.) 1919.g. 4. janvārī lielinieku nošauts un nekustamam īpašumam nav īpašnieka? 1923.g. aprīlī izziņu pieprasīja arī Gotlība un Villjama Heinriha d. fon Blankenhagenu līdzmantinieks Dr. Helmuts fon Blankenhagens (Peter Heinrich Helmut* von Blanckenhagen,1892-1939 ) par nekustamajiem īpašumiem Cēsīs, L. Katrīnas ielā 9, par Veismaņu un Drabešu muižām Cēsu apriņķī. Zemesgrāmatu nodaļas dokuments apliecināja, ka īpašums L. Katrīnas ielā 9 vēl joprojām pieder G. fon Blankenhagenam. [6] Pamatojoties uz Rīgas Apgabaltiesas 1923.g. 16. oktobra lēmumu Gotlība fon Blankenhagena mantojuma lietā, īpašuma tiesības 1924.g. 25. februārī apstiprināja Gotlība fon Blankenhagena bērniem: Peterim Heinriham Helmutam fon Bankenhagenam, Annai Margaretai fon Šerferei (Anna Margarethe* Schaerfer, 1886-?) un Annai Ģertrudei fon Kube (Anna Gertrud* Cube,189-1948), dzimušas fon Blankenhagenas, vienlīdzīgās ideālās daļās.[7]

Nokārtojuši īpašumtiesības, fon Blankenhagena nama mantinieki 1924.g. 3. decembrī noslēdza nekustamā īpašuma pārdošanas-pirkšanas līgumu ar Rudolfu Friča d. Jēpi, kuram pārdeva īpašumu Cēsīs, L. Katrīnas ielā 9 „ar visām ēkām un piederumiem” par 8000 latiem. Pārdevēji naudu saņēma iepriekš, tāpēc viņu paraksts uz līguma bija kā parakstīta kvīts par summas saņemšanu. Izdevumus par pirkumu maksāja pircējs. Aizdevuma obligācijas bija atmaksātas, bet nebija saglabājušās. Par to dzēšanu Zemesgrāmatā R. Jēpe kārtoja vēlāk. Līgumu apliecināšanai iesniedza Cēsu notāram Voldemāram Kremeram, kuram Latvijas pilsoņi fon Blankenhageni bija personīgi pazīstami. H. fon Blankenhagens rīkojās kā savu māsu pilnvarnieks, tāpēc viņš uzrādīja Prūsijas Kameraltiesas notāra S. Ztorovski 1921.g. 17. februārī, Vācijas Ārlietu ministrijas 1921.g. 2. martā un Latvijas ģenerālkonsulāta Vācijā 1921.g. 23. martā apliecinātu pilnvaru, kuru parakstīja Margaretas Šerfers vīrs Aleksandrs Šerfers un Ģertrude Kube sava vīra Emila Kube klātbūtnē. Notārs norādījis, - H. fon Blankenhagens dzīvo L. Dārza (Bērzaines) ielā 15, Ģertrude Kube Kalnamuižā (pie Cēsīm), R. Jēpe – L. Katrīnas ielā 1, kur tolaik atradās viņa tipogrāfija. Pirkuma izdevumus R. Jēpe iemaksāja Latvijas Bankas Cēsu nodaļā: 1) „krepostpošļinu” , t.i. nodevu 630 lati, 2) zīmognodokli 80 lati, 3) akta nodevu 1 lats. [8]

Rudolfs Jēpe (1886-1959), tipogrāfijas īpašnieks, grāmatizdevēja Oskara Jēpes (1875-1951) brālis iecerēja pārveidot nopirkto namu. 1925.g. 2. martā viņš parakstīja ieķīlāšanas rakstu Latvijas Hipotēku bankā par 8000 latu ar 8% gadā uz 28 gadiem, ieķīlājot nekustamo īpašumu Cēsīs, L. Katrīnas ielā 9. Mūsdienu terminoloģijā – paņēma kredītu ar mērķi „nama pārbūves un kapitālremonta veikšanai”. Jāpiemin, ka 1925.g. februārī, R. Jēpe aizdeva 15000 latu ar 12% gadā brālim Oskaram Jēpem viņa grāmatu izdevniecības attīstībai Rīgā.

Tā paša gada 29. jūlijā R. Jēpe, kurš bija pārcēlies dzīvot uz savu īpašumu L. Katrīnas ielā 9, ņēma vēl vienu kredītu no Hipotēku bankas – 3000 latu ar 8% gadā uz 28 gadiem „nama jaunbūvei”. Vēl 15000 latus R. Jēpe aizdeva Oskaram 1926. gada 15. aprīlī. [9] Ar šiem kredītiem nepietika, tāpēc R. Jēpe 1926.g. 3. maijā ņēma jaunu aizdevumu 3000 lati ar 8% gadā uz 28 gadiem. Ar Latvijas Hipotēku bankas atļauju apgrūtināt īpašumu ar vēl 8000 latu R. Jēpe aizņēmās naudu no Cēsu savstarpējās kredītbiedrības, izdodot divus ieķīlāšanas rakstus katru par 4000 latu ar 10% gadā. 1929.g. februārī R. Jēpe ņēma vēl vienu kredītu 5000 lati no Hipotēku bankas. Ar Hipotēku bankas atļauju 1930. g. aprīlī R. Jēpe aizņēmās no Cēsu Krājaizdevu sabiedrības 10000 latu ar 10% gadā, reģistrējot aizņēmuma dokumentu Zemesgrāmatā. Cēsu savstarpējās kredītbiedrības valde tikai 1935.g. martā šo dokumentu reģistrēja pie Cēsu notāra Jāņa Jurģa Cēsīs, Raunas ielā 14: valdes priekšsēdētājs Edgars Zemels, dzīvojošs Cēsīs, Kalnamuižas ielā 2; valdes loceklis Andrejs Jansons, dzīvojošs vasarnīcā „Elizabete”; valdes loceklis Dāvids Krūms, dzīvojošs vasarnīcā „Florida”. [10]

Nama 1. stāvā Rudolfs Jēpe iekārtoja savu tipogrāfiju, kur virs ieejas durvīm atradās izkārtne „R. Jēpes grāmatu spiestuve”.Tur iespieda arī afišas, dziesmu lapiņas, dokumentu veidlapas gan melnbaltas, gan krāsainas.

Tāpat kā citiem uzņēmējiem R. Jēpes tipogrāfijā samazinājās darba apjoms, ko ietekmēja 1929. gadā sākusies pasaules ekonomiskā krīze. Tas sarežģīja ne tikai ikdienas norēķinus, bet arī kredītu atmaksu. Cēsu Krājaizdevu sabiedrība 1932. gada sākumā pirmā atprasīja daļu kredīta, par kura samaksu lēma Cēsu apriņķa 1. iecirkņa Miertiesnesis. Izpildīt to uzdeva Rīgas Apgabaltiesas Cēsu apriņķa tiesu izpildītājam Oskaram Luteram (1887-?). No 1933. līdz 1935. gadam sekoja pieci tiesu izpildītāju raksti par R. Jēpes neatmaksātiem parādiem. [11] „Cēsu Vēstīs” 1935.g. 14. jūnijā Cēsu apriņķa tiesu izpildītājs Hugo Birkhāns (mir.1970.g. 19.sept.) ievietoja sludinājumu, ka „25. jūnijā pl. 11 dienā Cēsīs, L. Katrīnas ielā 9 pārdos Rudolfa Jēpes kustamu mantu: 130 kastes dažādu tipogrāfijas burtu (svina), 8 komplektus tipogrāfijas koka burtus novērtētus par Ls 2200”. Nav publicēts, vai izsole notikusi. 1936. gada un vēlāku gadu avīzēs lasāmi R. Jēpes sludinājumi par tipogrāfisko darbu piedāvājumu.

Rudolfam Jēpem tomēr neizdevās noturēt īpašumu. Viņš 1935.g. 6. martā parakstīja līgumu par nekustamā īpašuma pārdošanu par 30000 latu Matildei Jāņa m. Struņķei, dzimusi Sakša, un viņas vīram Jānim Jāņa d. Struņķim, dzīvojošiem Vaives pagasta „Kalnadaudziešos”. Pircēji uzņēmās kā pašparādus R. Jēpes kredītus, kā arī apņēmās nokārtot nokavētos termiņmaksājumus, procentus, soda naudas un citus maksājumus. Kopējā parāda summa bija ap 28017 lati. Līguma parakstīšanas laikā pircēji samaksāja R. Jēpem 500 lati, pēc īpašuma nostiprināšanas Zemesgrāmatu nodaļā pircēji apņēmās samaksāt pārdevējam atlikušo summu – 1482 lati 50 santīmi. R. Jēpe, kurš joprojām dzīvoja L.Katrīnas ielā 9, atmaksāja 1936.g. februārī aizdevumu 5000 latu (no 1929.g.) Latvijas Hipotēku bankai. Savukārt Matilde un Jānis Struņķi pirms īpašuma pārdošanas 1939. gada 13. janvārī nokārtoja, ka viņu aizdevumu R. Jēpem 10000 lati dzēsa, jo sakrita īpašnieka un kreditora tiesības vienā personā. [12]

Papildus tipogrāfijas darbam Rudolfs Jēpe 15 gadus bija dažādu apdrošināšanas sabiedrību aģents. 1936.g. janvārī viņš uzņēmās apdrošināšanas un transporta akciju sabiedrības „Daugava” Cēsu un apkārtnes aģentūras vadību. Tā paša gada 20. februārī cēsnieki atzīmēja Rudolfa Jēpes 35 gadu grāmatu iespiedēja, 20 gadu sabiedriskās darbības un 10 gadu Cēsu Amatnieku biedrības priekšnieka jubilejas vakaru.[13]

Cēsu nekustamo īpašumu 1939.g. janvārī M. Struņķe, dzimusi 1873.g.1. martā Ķēču pagastā,un J. Struņķis, dzimis 1866.g. 26. jūnijā Kosas pagastā, dzīvojoši Vaives pagasta „Vidusbetēs”, pārdeva Konstantinam Lazdiņam, dzimis 1887.g. 19. oktobrī Jaunpiebalgas pagastā, dzīvojošam Gaujienas pagasta „Grantos”, par 25000 latu. Lai veiktu darījumu, no Tieslietu ministrijas tiesu departamenta nekustamu īpašumu nodaļas vajadzēja saņemt atļauju īpašuma pārdošanai-pirkšanai. Īpašumu varēja pārdot ar Latvijas hipotēku bankas atļauju, kas noteica pircējam pienākumu uzņemties esošos aizdevumus kā savus pašparādus. Arī K. Lazdiņš uzņēmās uz imobili nostiprināto atlikušo parādu summu 16900 lati. Par pirkumu K. Lazdiņš skaidrā naudā samaksāja R. Jēpem 8100 latu. [14]

Padomju okupācijas vara nacionalizēja gan nekustamos īpašumus, gan uzņēmumus. Avīze „Cēsu Vēstis” 1940.g. 2. augustā no valsts un ministru prezidenta prof. A. Kirhenšteina un finansu ministra A. Karlsona publicētā nacionalizēto rūpniecības uzņēmumu saraksta nosauca Cēsīs nacionalizētos uzņēmumus, tajā skaitā bija arī „R. Jēpes spiestuve L. Katrīnas ielā 9”.

1942. gada vasarā, vācu okupācijas laikā, izziņas par nekustamo īpašumu Cēsīs, L. Katrīnas ielā pieprasīja Rudolfs Jēpe, Lilija Lazdiņa no Gaujienas „Grantiem” un Smiltenē strādājošā zvērinātā advokāte Helēna Viļums par Konstantinam Lazdiņam piederošo īpašumu Cēsīs iesniegšanai Rīgas Apgabaltiesā. Tad 1943.g. 9. jūlijā sekoja mirušā K. Lazdiņa mantojuma masas aizgādņa Jūlija Rubeņa pilnvarnieka R. Jēpes, dzīvo L. Katrīnas ielā 9, lūgums ierakstīt Zemes grāmatā K. Lazdiņa atjaunotās īpašumtiesības uz nekustamo īpašumu Cēsīs, L. Katrīnas ielā 9. Cēsu-Madonas Zemesgrāmatu nodaļas lēmums: „Saskaņā ar 1943.g. 30. maijā izsniegto īpašnieka dokumentu uz šo nekustamo īpašumu atjaunotas ar padomju valdības spaidu līdzekļiem atņemtās īpašuma tiesības.” [15] Minētais faktu kopums ļauj domāt, ka R. Jēpes īpašuma pirkšanas-pārdošanas darbības veiktas formāli. Viņš pats strādāja savā tipogrāfijā pirmajā stāvā, bet dzīvoja otrajā stāvā. Minētie īpašuma pircēji Struņķi dzīvoja Vaives pagastā, K. Lazdiņš pie Gaujienas. Pēc K. Lazdiņa nāves R. Jēpe nokārtoja viņa mantojuma lietu.

Kara beigās Rudolfs Jēpe tomēr zaudēja savu īpašumu. Nevis parādu dēļ, bet to sagrāva Sarkanās armijas lidmašīnas nomesta aviobumba. Notikums ierakstīts Cēsu evanģeliski luteriskās lauku draudzes valdes sēdes 1944. g. 15. septembra protokolā: ”Šā gada 14. septembrī starp plkst. 13 un 14 notika Cēsīm boļševiku uzlidojums. Šinī uzlidojumā baznīcai tika uzmesta sprāgstbumba (...).” [ 16] Par vairākiem uzlidojumiem Cēsīm rakstīja Anita 1945.g. 4. oktobrī  augļu un saldumu veikala, kafejnīcas „Lita” īpašniecei Lūcijai Ozolai uz izsūtījuma vietu Krasnojarskas novadā: „(...) dienā ap pkst. vieniem bija uzlidojums no Jūsu puses (Padomju Savienības – D. C.). Bumbas nometa pašā centrā. Pirmās Kalnamuižā. Nākošās trīs, viena nokrita tieši pie Oša veikala durvīm. Tur vis par tīru. Mūsu veikalam izbira visi logi ar visām prošēm, durvis ar slenģiem un tā tālāk. Un divus uz baznīcu. Bija daudz upuru. Tajā pašā reizē ievainoja manu vīru kājā. Viņš bija uz ielas pret Vanadziņa māju (...) Upuri Rozenfelds, Matīss, Hermansonietes vec. meita ud.c. Ievainota Hermansoniete vecā plecā, Kušķa sieva, Jēpe u.u.c. „[17] Avīze „Cēsu Vēstis”, ko izdeva 1944.g. 15. septembrī un 22. septembrī, kas bija pēdējais numurs tikai ar 2 lapām, par uzlidojumiem neko nepublicēja. Domājams, ka Anitas vēstulē neprecīzi minēts par baznīcai divām uzmestām bumbām, jo draudzes sēdes protokols uzskatāms par ticamāku avotu. Pie ievainotajiem nosaukts Jēpe, taču nevar apgalvot, ka tas bija Rudolfs Jēpe, jo viņa brālis Oskars Jēpe tirgoja grāmatas tuvu esošajā veikalā Rīgas ielā 27.

Autore: Dace Cepurīte, Mg. hist.

Pētījumu atbalsta Valsts Kultūrkapitāla fonds

1 Cēsu pilsētas namīpašnieku, to māju gruntsgabalu revīziju protokoli 1665. un 1693. g. – LNA LVVA, 220. fonds. 1. apraksts, 1. lieta, 37. - 45. lpp., LVVA, 7348. fonds, 1. apraksts, 87. lieta. Tulkojusi Māra Caune. Cēsu muzeja inv. nr. CM 92829

2 Gruntsgabalu un mantojumu grāmata par visiem nekustamiem īpašumiem, kas pakļaujas Cēsu pilsētas maģistrāta jurisdikcijai. 1792.g.– LVVA, 2056. fonds, 1. apraksts, 23854. lieta. No vācu valodas tulkojusi vēsturniece M. Caune. Manuskripts CVMM inv. nr. 92831 – 63.lp.; Cēsu pilsētas karte. Uzmērījis F. Reihels 1787.g., sastādījis J. H. Hertelis 1815.g. – CVMM inv. nr. 99039.

3 LNA Latvijas Valsts Vēstures arhīvs (LVVA), 2056. fonds, 20347. lieta, 1.-4.lp.

4 Cēsu pilsētas vācu draudze 1906. – 1912.g. dzimušo un kristīto, laulāto un mirušo reģistrs -LVVA_F235_US15_GV676_0065

5 Turpat, 10. – 19. lp.

6 https://www.geni.com/people/Peter-Heinrich-Hellmuth-von-Blanckenhagen/6000000018328085637 ; skatīts 28.03.2024., LVVA, 2056.f., 1. apr., 20347. lieta, 23.,24.lp.

7 LVVA, 2056.f., 1. apr., 20347. lieta, 27.lp.; https://timenote.info/lv/Helmuts-Blankenhagens , https://www.geni.com/people/Anna-Gertrud-von-Cube/6000000017227269808

8 Turpat, 30.-31., 53.lp.

9 Turpat, 39.,44.lp.; LNA LVVA 2056. fonds, 1. apraksts, 20297. lieta, 58.-69. lp.; par O. Jēpi skat. aprakstu Cēsis, Rīgas iela 27

10 LVVA, 2056.f., 1. apr., 20347. lieta, 57., 63.,64.,68.,76.,77., 112.lp.

11 Latvijas Kareivis. Nr. 233, 15.10.1933.;80. – 86.lp.

12 LVVA, 2056.f., 1. apr., 20347. lieta, 92.,93.,97.,98., 104.,110.lp.

13 Cēsu Vēstis. Nr.134, 24.01.1936., Nr. 137, 14.02.1936. 

14 LVVA, 2056.f., 1. apr., 20347. lieta,104., 105. lp.

15 Turpat,113.-118.lp.

16 Cēsu ev.-lut. lauku draudzes protokolu grāmata. – Cēsu muzeja inv. nr. CM 79158

17 Cēsu Vēstures un mākslas muzejs, jaunieguvums – 3. lp.; Lūcija Kārļa m. Ozola, dz. 1906.g., kopā ar bērniem izsūtīta 14.06.1941. no Cēsīm uz Krasnojarskas novadu; atbrīvota 18.04.1957.- Gr.: Aizvestie. 1941. gada 14. jūnijs. [Rīgā]: Latvijas Valsts arhīvs, 2001.g.