Foto

fotogrāfs J. Lerhs

Cēsis

Ap 1939. gadu

Cēsu muzejs, CM 12495

20. gs. 20. gados namu ar adresi Rīgas iela 5 īpašumā iegādājās notārs Voldemārs Krēmers.[1]Telpas izīrēja veikalniekiem un amatniekiem, biedrībām. 1928. gadā te atradās izglītības kooperatīva "Kultūras Balss " grāmatnīca [2], no 1927. gada ēkā izvietojās Cēsu namu un māju īpašnieku krājaizdevu sabiedrība, te pulcējās Cēsu nomaļnieku un apbūvnieku namsaimnieku biedrība, kuras nodibināšanā aktīvi piedalījās notārs V. Krēmers. 1931.g. - 1933.g. te strādāja drēbnieks, amata meistars P. Ciekurs.[3]
No 1930.g. maija Krēmeram piederošajā namā gaļas veikalu jeb skārni atvēra jaundibinātā firma "J. Dzirneklis un dēli". Pēc pāris gadiem "Cēsu Avīze" 1932.g. 24. septembra numurā ziņoja, ka "naktī uz svētdienu nezināmi ļaundari ielauzušies tirgotāja J. Dzirnekļa veikalā un nozaguši dažus kilogramus desu". Gaļas tirgotavu produkcijas kvalitāti regulāri pārbaudīja. Arī J. Dzirnekļa veikalā konstatēja, ka 1936.g. 15. jūlijā viņš "glabājis pārdošanai aknu un mednieku desas, kuras saturējušas bojātu un cilvēku uzturam nepielaižamu gaļu".[4] Nama īpašnieki Ērika un Voldemārs Krēmeri 1939. gadā izceļoja uz Vāciju. Viņu īpašumu ieguva Latvijas kredītbanka. [5]Telpas turpināja iznomāt dažādiem īrniekiem .
Padomju varas iestādes, saskaņā ar Latvijas PSR Augstākās Padomes prezidija lēmumu 1940. g. 28. septembrī, nacionalizēja J. Dzirnekļa tirdzniecības uzņēmumu Rīgas ielā 5. Jāni Dzirnekli un viņa sievu Paulīni izsūtīja uz Sibīriju 1941.g. 14. jūnijā. [6]Mazie amatnieki turpināja darbību. Nama 2. dzīvoklī 1941. gada rudenī drēbnieks P. Ciekurs pieņēma pasūtījumus kungu apģērbu šūšanai.Vācu okupācijas laikā, 1942. gadā, Rīgas ielā 5 atradās E. Leiša apavu darbnīca. E. Leitis bija arī Cēsu amatnieku biedrības sekcijas vadītājs. Pie viņa kurpniekiem bija jāiegādājas cenu rādītāji vācu un latviešu valodās.[7] Pēc Otrā pasaules kara, 1946. gada rudenī, Rīgas ielā 5, iespējams, bijušajās Dzirneķļa gaļas veikala telpās, atvēra Cēsu patērētāju biedrības gaļas un desu veikalu.[8]
Rīgas iela 3 un Rīgas iela 1- tie 18. gs. bija viens gruntsgabals, kas līdz ar dzīvojamo māju, daļēji no koka, tāpat kā iepriekšējais īpašums Rīgas ielā 5, piederēja tirgotājam Johanam Joahimam Marnicam. Šo īpašumu viņš ieguva apprecot īpašuma mantinieci. Arī šo gruntsgabalu mantoja viņa audžudēls rātskungs Reinholds Drezdens. Viņa dēls rātskungs Jakobs Joahims Drezdens ieguva dzīvojamo māju ķīlā no tēva 1808. gadā, kamēr ieķīlātājs atmaksās viņam ķīlas kapitālu 450 Alberta valstsdālderus. Tas, acīmredzot, nav noticis, jo Jakobs pārdeva māju 1821. g. namniekam un kalējmeistaram Ādolfam Magnusam Titjenam par 475 sudr. rubļiem.[9] 1879. gada Cēsu plānā divu gruntsgabalu vietā iezīmētas trīs māju vietas, kas aptuveni atbilst vēlākajiem īpašumiem ar adresēm Rīgas ielā 5, Rīgas ielā 3 un Rīgas ielā 1.
Rīgas iela 3. Līgums, kas noslēgts 1920. gada 10. augustā starp mājas īpašnieku Jāni Kārļa d. Mesteru un fotogrāfu Rūdolfu Ferdinandu Friča d. Kalniņu, atļāva divstāvu mājā Cēsīs, Rīgas ielā 3 "jumta rūmē" uz ielas pusi izbūvēt fotodarbnīcu. Līgums noslēgts uz 30 gadiem. R. Kalniņa foto studijā izgatavoja arī "ģīmetnes pasēm pēc valdības noteikumiem". Arī padomju vara 1941. gada pavasarī atļāva R. Kalniņam, tāpat vēl 5 citiem Cēsu fotogrāfiem, izgatavot foto jaunajām Latvijas PSR pilsoņu pasēm. [10] Fotogrāfijā ir redzama ši jumta izbūve.
20. gs. 20. - 30. gados Rīgas ielā 3 atradās E. Auziņas dāmu cepuru, rokdarbu piederumu un sīku preču tirgotava. Fotogrāfija redzama E. Auziņas veikala izkārtne. Veikalā E. Auziņa pieņēma vilnu, linus un pakulas vērpšanai un aušanai priekš Raiskas fabrikas Mazsalacā. Līdzās Auziņas veikalam J. Vītola maiznīcā pārdeva arī zosu olas. 1933. gadā maiznīcā saimniekoja Kristīne Vītola. Domājams, ka uzņēmums nesa zaudējumus, tādēļ Cēsu apriņķa tiesu izpildītājs izlika pārdošanā izsolē Juliusa Vītola ledusskapi un citas mantas. [11]
Pēc nama īpašnieka J. Mestera nāves cēsnieki ar interesi sekoja mantojuma lietai, jo atstātajā testamentā nams bija novēlēts Mestera kalponei Anna Kušķei. Radiniekiem nepalīdzēja arī tiesāšanās. Augstākā tiesa atzina A. Kušķi par nama īpašnieci. Jaunajai namsaimniecei nācās mācīties saimniekot. 1936. gada ziemā viņa saņēma sodu Ls 6, - vai 2 dienas arestā par to,ka nav notīrījusi sniegu pie sava nama.
Kušķes namā atrodošos Kleperes sīkpreču veikalu kādā pavasara dienā 1932. gadā apmeklēja svešinieks, piedāvājot savu preci, bet nozaga veikalā kleitu, ko iemeta blakus dārzā. Apagabltiesa sodīja viņu un nosūtīja uz 2 gadiem 6 mēnešiem uz pārmācības namu.1934. g. janvārī Līze Klepere nomira ar trieku. Viņai veikals piederēja kopā ar kādu A., bet skaitījās vienīgi uz Kleperes vārda. Tādēļ A. grūti pierādīt savas īpašuma tiesības. Visu mantu aprakstīja policija. [12]1937.gada vasarā Cēsīs pazīstamais tirgotājs Vilhelms Krauklis Rīgas ielā 3 atvēra jaunu augļu un saldumu veikalu.[13]
1972. gadā tukšajā gruntsgabalā, agrākajā Rīgas ielā 1 sākās būvdarbi. Esošo kulinārijas ēku starp Vaļņu un Rīgas ielu nojauca, lai uzceltu jaunu apjomīgu ēku. Taču būvnieki atsedza kaļķakmens mūri. Toreizējā rajona arhitekte Vija Caune, konsultējoties ar Kultūras pieminekļu zinātniskās restaurācijas pārvaldes arhitektu G. Jansonu (1928-2013), secināja, ka tas ir viduslaiku pilsētas aizsargmūris un ka tas ir jāsaglabā un jāpaaugstina, piemērojot ēkas sienai. Tāpēc projektu pārstrādāja arhitekts T. Nigulis (dz. 1923.g.), ievērojami samazinot ēkas apjomu. Darbi aizkavējās. Tikai 1974. gadā ielika ēkas pamatus un tajos iemūrēja kapsulu.[14]. Vispirms atvēra kulinārijas veikalu,1979. g. februārī viesus sāka uzņemt bārs un kafejnīca "Pie Raunas vārtiem". [15] Mainījušies īpašnieki un ēdināšanas uzņēmuma veidi, bet nosaukums palicis nemainīgs.

Autore: Dace Cepurīte

1 LVVA 2056. f., 1.apr., 20276.lieta
2 Cēsu un apkārtnes vadonis ar Cēsu pilsētas plānu. Cēsīs, 1928. - 15. lpp.
3 Cēsu Avīze. 1927.g. 15. oktobrī, 1931.g. 31. janvārī, 1939.g. 10. novembrī; 1931.g. 15. decembrī, 1933.g. 9. septembrī
4 Cēsu Avīze. 1930.g. 24. maijā, 1932.g. 24. septembrī; Cēsu Vēstis, 1937.g. 28. maijā,
5 LVVA 2056. f., 1.apr., 20276.lieta, 98. lp.
6 LPSR AP Prezidija Ziņotājs. 1940.g. 30. septembrī, 2.lpp.; Gr.: Atgūstot mūsu atmiņu: cēsnieku stāsti par padomju deportācijām Latvijā. Cēsīs, 2006. - 151.lpp.
7 Cēsu Vēstis. 1941.g. 3. oktobrī, 1942.g. 24. aprīlī
8 Cēsu Stars. 1946.g. 30. novembrī
9 Gruntsgabalu un mantojumu grāmata , 1792.g. - CM 92831
10 LVVA 2056. f., 1.apr., 20274. lieta, 51., 52. lp.; Cēsu Avīze. 1927.g. 24. septembrī; Cēsu Stars. 1941.g. 12. aprīlī
11 Cēsu Avīze.1927.g. 5. novembrī; 1933.g. 29. aprīlī; Cēsu Vēstis. 1936.g. 14. augustā
12 Cēsu Avīze.1930.g. 8. februārī; 1934.g. 6. janvārī; Cēsu Vēstis, 1936.g. 10. janvārī,
13 Cēsu Vēstis. 1937.g. 11. jūnijā
14 V. Caunes atmiņas, 2017.g. 27. februāris
15 Padomju Druva. 1979.g. nr. 18