Nams Cēsīs, Palasta ielā 15 cēsniekiem un novada ļaudīm vairākās paaudzēs pazīstams kā poliklīnika. Grūti iedomāties, ka 18. gs. tur atradās dārzs, ko dokumentos apzīmēja „dārzs pirms Katrīnas vārtiem” – tātad aiz pilsētas aizsargmūra. Skolotājs un novadpētnieks Antons Anspaks (1929-2001) avīzes „Druva” pielikumā „Novadnieks” (2000.g. marts) raksta, ka ēku Palasta ielā 15 uzcēlis būvuzņēmējs Johans Hoppe 1880. gadā, kad nekustamais īpašums piederēja dabas zinātniekam Oskaram fon Lēviss of Menāram.

Nekustamais īpašums 18. gs. dokumentos atzīmēts kā dārzs ar nr. 63, tā sauktais Šulca dārzs. Viņa mantojumu sadalot, 1776. gadā dārzu ieguva pulkvežleitnants Heinrihs Burhards fon Zīverss no Glūdas. Saskaņā ar pirkšanas-pārdošanas līgumu 1795. gadā Zīverss dārzu pārdeva par 125 Alberta valstsdālderiem galma padomniekam Francim Johanam fon Cekelam (Zoeckel, 1746 – 1811) un rātskungam Zamuelam Ludvigam fon Kīteram, kuri 1798. gadā dārzu sadalīja savā starpā. Jāatzīmē, ka Zamuels Ludvigs fon Kīters (Kieter, Samuel Ludwig,1758-1829) 1795. gadā kā dāvinājumu no savas sievas mātes mācītāja atraitnes Dorotejas Ortvelas ieguva koka namu Cēsīs, Pils ielā 7. Franča Johana fon Cekela dārza vienu daļu vēlāk ieguva Zamuels Ludvigs fon Kīters. Šo dārzu mantoja Zamuela dēls Johans Ludvigs Aleksandrs fon Kīters (Kieter, Johann Ludwig Alexander v.,1789-1852), Rīgas-Cēsu ekonomijas komisārs, kolēģijas asesors un bruņinieks. Atlikušo Cekela dārza daļu 1839. gadā par 250 sudraba rubļiem nopirka Cēsu 3. ģildes tirgotājs Johans Fridrihs Kiparskis (Kiparsky).[1] Savukārt Zamuela fon Kītera mazdēls Cēsu tiesnesis (1873-1894) Arturs fon Kīters (Kieter, Arthur,v., 1843-1894) pārdeva dārzu zoologam un ornitologam, Bānūžu muižas īpašniekam Oskaram Lēvisam of Menāram (Oskar Engelhard von Löwis of Menar, 1838 - 1899). Īpašuma tiesības uz dārzu pirms Katrīnas vārtiem ar Cēsu zemesgrāmatas III sēj. nr. 63 Cēsu Maģistrāts nostiprināja Lēvisam of  Menāram 1878.g. 29. jūnijā par pirkšanas summu 10 000 rbļ. Tad pat Oskars fon Lēviss iegādājās līdzās esošos dārza gabalus ar zemesgrāmatas nr. 61 un 62. [2]

Dārza vietā uzcelto divstāvu ķieģeļu ēku Oskars fon Lēviss iznomāja Cēsu-Valkas miertiesas hipotēku (zemesgrāmatu) nodaļai un 1. iecirkņa miertiesneša kamerai. Noslēgtais nomas līgums ar Cēsu apriņķa priekšnieku Johanu Gētgenu (Gaehtgens, Johann Friedrich,1832-1911),

 ko bija pilnvarojusi Vidzemes guberņas valdes īpašā komisija, paredzēja iznomāt telpas no 1889. gada 1. novembra uz 2 gadiem par nomas maksu 1300 rbļ. gadā ar tiesībām pagarināt nomas līgumu uz vēl 3 gadiem, ja šajā laikā nebūs pabeigta Miertiesas nama būve Cēsīs, Raunas ielā 14. Namīpašnieks fon Lēviss apņēmās nodot telpas izlabotas un nomas līguma laikā veikt nepieciešamos āra remontus, kas laika gaitā nepieciešami, kā arī uzņemties norīkot un apmaksāt ielas kopšanu, atkritumu bedres, ateju un dūmvadu tīrīšanu. Ja tiks sabojāti logu stikli vai bojātas vai pazaudētas atslēgas, kas kopskaitā ir 84, vai arī  notiks citi nejauši bojājumi, to salabošana ir Īpašās komisijas pienākums. Pēc nomas laika beigām tai jānodod telpas arī salabotas. Minēto nomas līgumu Oskars fon Lēviss iesniedza nostiprināšanai Cēsu-Valkas miertiesas zemesgrāmatu nodaļas sekretāram Robertam Štilmarkam 1890. gada 3. martā, kad pats dzīvoja viņam piederošajā (1881-1890) Meijermuižā pie Cēsīm.[3]

Nomas līgumu pagarināja 1892. gada jūnijā vēl uz vienu gadu, jo Cēsu miertiesas nama būvi Raunas ielā 14 paredzēja pabeigt 1893. gada oktobrī . Līguma slēdzēju dzīvesvietas tajā laikā: namīpašnieks Oskars fon Lēviss of Menārs dzīvoja savā privātajā īpašumā - Bānūžu muižā (Kudling) Taurenes pagastā,Cēsu apriņķa priekšnieks Johans (Ivans) Gētgens (Gaehtgens, Johann Friedrich,1832-1911) dzīvoja Cēsīs, barona Pālena mājā Hermeistera (Gaujas) ielā 9.[4]

Nav ziņu kā izmantoja telpas pēc tam, kad Cēsu Miertiesa pārcēlās uz savu jaunbūvēto namu. Lai nodrošinātu īpašumu un finansu līdzekļu pārvaldīšanu, Oskara fon Lēvisa of Menāra sieva Aleksandra fon Lēvisa of  Menāra, dzimusi fon Freimane, 1895. gada 15. martā izdeva ģenerālpilnvaru savam brālim Rūjienas miestā dzīvojošam muižniekam, Vidzemes landrātam Hermanim Artura d. fon Freimanim(Arthur Harmann Gustav Leo von Freymann, 1819-1904). Oskars fon Lēviss to parakstīja kā savas sievas padomnieks. Pilnvarā atzīmēts, ka tajā laikā abi dzīvoja savā namā Cēsīs, Palasta ielā 15, ko apstiprināja Cēsu notārs Roberts fon Foigts. Fon Freimanis izdoto pilnvaru apstiprināja 1899. gada 10. augustā pie minētā notāra Cēsīs, t. i. pēc Oskara fon Lēvisa of Menāra nāves tā paša gada 6. augustā.[5]

Par bijušā Vācijas pavalstnieka mirušā Oskara fon Lēvisa of  Menāra atstāto mantojumu saistībā ar nodokļu noteikšanu 1899. gada oktobrī sastādīja paziņojumu. Cēsu pilsētas valde nekustamo īpašumu Palasta ielā 15 novērtēja par 14 000 rubļu. Rīgas Biržas bankā noguldījumi: tekošajā rēķinā ,vērtspapīros un procenti no īpašumiem - kopā 37593 rbļ. 15. kap., no kā samaksāts par Oskara fon Lēvisa of Menāra ārstēšanu un apglabāšanu 403 rbļ. 65. kap. Oskars fon Lēviss un viņa sieva jau 1891. gadā kopīgi sastādītajā novēlējumā, kas papildināts 1898. gadā, vienojās, ka Aleksandra fon Lēviss of Menāra būs universālā mantiniece, kurai mantojuma nodoklis jāmaksā 1% no Bankā esošās naudas summas. [6]

Atraitne Aleksandra fon Lēvisa uzticēja tēva mantojuma lietu kārtošanu vecākajam dēlam Ottonam, izdodot viņam pilnvaru 1900. gada decembrī, ar kuru pilnvaro viņu rīkoties viņas un viņas aizgādībā esošās nepilngadīgās meitas Adelīnas Aleksandras un dēla Harri Oskara vārdā. 1901. gada janvārī zemesgrāmatā reģistrēts, ka nekustamais īpašums Cēsīs, Palasta ielā 15 pieder atraitnei Aleksandrai fon Lēviss of Menārai. Atraitne, domājams, kopā ar nepilngadīgajiem bērniem pārcēlās uz dzīvi Drēzdenē [7], vecākais dēls Ottons dzīvoja tēva muižā Bānūžos. Tāpēc nekustamo īpašumu Cēsīs 1902. gada februārī pārdeva muižniekam Gastonam Aleksandra d. fon Pistolkorsam ( Pistohlkors, 1869-1942) par 16500 rbļ. Pirkums bija ļoti izdevīgs, jo īpašums nebija apgrūtināts parādiem kā vairākums Cēsu namīpašumu. Zemesgrāmatu aktī atzīmēts, ka Cēsu pilsētas valde 1900. gada oktobrī konstatējusi , ka uz zemes gabala atrodas divstāvu mūra ēka un kariešu šķūnis.[8]

Pēc nekustamā īpašuma pirkšanas-pārdošanas līguma noslēgšanas jaunais īpašnieks fon Pistolkorss 1902. gada jūlijā aizņēmās no Vidzemes pilsētu hipotēku biedrības 7000 rbļ., kuru sadalīja summu 7 ķīlu zīmēs katrā pa 1000 rbļ., ieķīlājot jauniegūto īpašumu Palasta ielā 15, kurā pats dzīvoja.[9] Parādu rakstā viņš apņēmās noslēgt uguns apdrošināšanas līgumu, un kā Vidzmes pilsētu hipotēku biedrības biedrs un parādnieks apņēmās pildīt biedrības statūtu noteikumus, t.i., viņa parāds apgrūtina viņu un viņa mantiniekus. Samaksa par pirkumu tomēr ievilkās vairākus gadus. Tikai 1909. gada 1.maijā Drēzdenē (Vācija) dzīvojošā atraitne Aleksandra fon Lēvisa of Menāra nosūtīja Imperatora Krievijas misijas apstiprinātu lūgumu Cēsu-Valkas zemesgrāmatu nodaļai dzēst pieprasījumu par pārdošanas līguma atcelšanu, jo bija saņemta visa prasītā summa. Zemesgrāmatā 2. maijā dzēsa arī fon Pistolkorsa aizņēmumu 7000 rbļ., jo tie bija atmaksāti, ieskaitot procentus.[10]

1909. gada 13. maijā Gastons fon Pistolkorss, nekustamā īpašuma Cēsīs, Palasta ielā 15 īpašnieks, izdeva pilnvaru privātadvokātam Nikolajam fon Ercdorfam-Kupferam (Ertzdorff-Kupffer,1856-1929), ar ko uzticēja viņam rīkoties ar saviem īpašumiem, īpaši slēdzot līgumus.[11]1909. gada decembrī Pistolkorss nekustamo īpašumu – mūra dzīvojamo māju, divus mūra šķūņus un koka vārtus – apdrošināja pret uguns nelaimi pie Maskavas ugunsapdrošināšanas sabiedrības Cēsu aģenta uz 1 gadu par 22570 rbļ. , samaksājot 31 rbl. 17 kap. Par nekustamo īpašumu bija jāmaksā nodoklis Cēsu pilsētas valdei. 1910. gadā pilsētas galva Voldemārs Bērsons (1865-1956) parakstīja apliecību, ka fon Pistolkorsam jāmaksā nodoklis 9722 rbļ. [12]

Pilnvara privātadvokātam, īpašuma apdrošināšana bija sagatavošanas darbi īpašuma pārdošanai. 1911. gada 18. aprīlī Gastons fon Pistolkorss pārdeva īpašumu baronam Eriham Voldemara d. Maidelam (Maydell) par 22500 rbļ. Līdzi nāca fon Pistolkorsa 1909. gada aprīlī izdotā ķīlu zīme 6000 rbļ. par labu muižniekam Karlam Karla dēlam fon Grīnbladtam (Grünbladt).  Īsu brīdi 1911. gadā īpašums skaitījās Henriham Viktora dēlam fon Strikam (Strӱk), kurš arī apdrošināja īpašumu jau minētajā kompānijā. Taču 1911.-1913. gadā īpašuma apdrošinātājs atkal bija barons Maidels, kurš 1913. gada martā  pārdeva īpašumu  Rīgas sīkpilsoņa sievai Emmai Konstantīna meitai Šporai, dzimusi van Hutts (Houtt),  par 25000 rbļ. Īpašums bija apgrūtināts ar parādu 6000 rbļ. par labu Karlam Grīnbladtam, kurš dzīvoja Bērzainē pie Cēsīm. Īpašniece Emma Špora dzīvoja Mazstraupē, kur viņas tēvs senāk bija eļļas dzirnavnieks. 1916. gada novembrī Vidzemes valsts palāta apliecināja, ka parāds Grīnbladtam nomaksāts un ieraksts zemesgrāmatu nodaļā dzēšams [13]

Ar īpašnieces E. Šporas atļauju vai bez tās, nav zināms, bet 1919. gada novembrī , kad pie Rīgas vēl risinājās Neatkarības kara cīņas, Palasta ielā 15 izvietojās Cēsu tipogrāfija. Šeit iespieda Latvijas Republikas Cēsu apriņķa un pilsētas pašvaldības iestāžu avīzi „Cēsu Vēstnesis” – nr. 1, 26. novembrī. Avīzes sludinājumu sadaļā Cēsu tipogrāfija piedāvāja vēl citus pakalpojumus: iespiest dažādus iespieddarbus gan vienkrāsainus, gan krāsainus, iesiet grāmatas izgatavot kaučuka (gumijas) štempeļus (zīmogus). Cēsu tipogrāfija darbojās līdz 1920. gada janvārim.

Nav zināms, kad Emma Špora pati pārcēlās uz dzīvi Cēsīs savā namā. Taču telpu izīrēšana bija aktuāla lieta. Tāpat kā citos namos, arī Palasta ielā 15 telpas izīrēja dažādām vajadzībām. Īrnieki diezgan bieži mainījās. 1929. gadā savu šūšanas darbnīcu no Palasta ielas šuvēja E. Rozentāle pārcēla uz Rīgas ielu, kur apgrozījās vairāk cilvēku. 1930. gadā namā izvietojās Elvīras Grosas privātais bērnu dārzs un pirmsskola. Ēkā atradās maza zāle, ko izmantoja pasākumiem. Svētdienās un trešdienās Zinātniskās tiesu ekspertīzes institūta eksperts Kārlis Sutta referēja par vēstures tēmām. Uz jaunatnes svētku dievkalpojumu Otrajos Vasarssētkos ielūdza Reliģisko apvienību septītās dienas adventistu Cēsu draudze, programmā iekļaujot koru, kvarteta un solo dziesmas. Palasta ielā 15 dzīvoja ilggadīgs firmas „Reiters&dēli” darbinieks Jānis Millers (1863-1937, apglabāts Vācu kapos).[14]

Avīzē „Cēsu Vēstis” 1939. gada jūnijā sludinājumu slejā lasāms, ka Palasta ielā 15 „4-ist. dzīvoklis, ar verandu izdodams”. Fotogrāfijā redzams, ka 1930. gados pagalma pusē otrajā stāvā bija liela veranda. Nama apsaimniekošana prasīja daudz pūļu. Kādreiz arī misējās. Tā 1936. gada septembrī Emma Špora piesprieda sodu 10 lati vai 3 dienas arestā par „ietņu nesavešanu kārtībā”.[15] Savukārt nama mantiniecei Erikai Krēmerei nācās vērsties ar iesniegumu pie Miertiesneša lai piedzītu īres maksu no īrnieka. Daži dzīvokļu īrnieki bija alkohola cienītāji un trokšņotāji, par ko viņus sodīja gan policija, gan Cēsu miertiesa.[16]

Domājot par īpašuma atstāšanu bērniem, Emma Špora 1926. gadā nosūtīja Cēsu-Valkas zemesgrāmatu nodaļai lūgumu izsniegt viņas meitai Erikai Jūlija meitai Krēmerei izvilkumu no zemesgrāmatas. Nākamajā gadā atraitne Emma Špora sastādīja testamentu vācu valodā, kas glabājās pie Rīgas notāra Roberta Foigta.[17] Ņemot vērā, ka viņas meita Irma Hērmeiers, dzim. Špora, jau viņas dzīves laikā saņēmusi savu mantojuma daļu, Emma Špora par saviem universāliem mantiniekiem līdzīgās daļās uz nekustamo īpašumu Cēsīs, Palasta ielā 15 iecēla savus pārējos bērnus – dēlu Arvīdu Jūlija d. Šporu un meitu Eriku Jūlija m. Krēmeri, dz. Špora. Testatore noteica, ka meitas mantu nedrīkst pārvaldīt viņas vīrs Otto Voldemars Krēmers, jo pēc viņas ieskatiem „Erika Krēmere nedzīvo tik laimīgā laulībā kā es, viņas māte, to būtu vēlējusies”. Bet arī Erika pati nedrīkst pati pārvaldīt viņai piekrītošo mantojuma daļu, bet tas jādara testamenta izpildītājam. Ierobežojumus atcels, ja laulību izšķirs. Konflikts atrisinājās, jo znots O.V. Krēmers , dzimis 1881.g. 11. decembrī, apprecējies ar Eriku, dzim. 1900.g. 26. janvārī, nomira 1931. gadā. Testamentā E. Špora noteica, ka pēc Erikas nāves viņas īpašuma daļa pāriet brālim Arvīdam Šporam.[18]  

Namīpašniece Emma Alma Anna Špors, dzimusi van Hutte (Houtte) 1859. gada 6.(18.) februārī Mazstraupē, reģistrēta vācu draudzē, nomira 1937. gada 15. novembrī Cēsīs. Viņas 1927. gadā sastādīto testamentu attaisīja un nolasīja Rīgas apgabaltiesas 3. civilnodaļas tiesas sēdē 1938. gada 3. maijā. Avīzē „Valdības Vēstnesis” ievietoja aicinājumu pieteikties mantiniekiem, kreditoriem 3 mēnešu laikā no sludinājuma publicēšanas dienas.[19]

Tikai pēc tam Erika Anna Līze Zenta Krēmere 1939.gada oktobrī iesniedza testamentu apstiprināšanai Cēsu notāram Hermanim Leitim. Erikas Krēmeres un Arvīda Špora  īpašuma tiesības nostiprinātas Cēsu-Valkas zemesgrāmatu nodaļā 1939. gada 24. oktobrī, atzīmējot, ka īpašumam hipotēku nav, t.i., tas nav ieķīlāts.[20] Jau pēc mēneša, saskaņā ar līgumu par vācu tautības Latvijas pilsoņu repatriāciju uz Vāciju, avīze „Cēsu Vēstis” 1939.g. 1. decembrī publicēja no Cēsīm aizbraukušo personu sarakstu, viņu vidū – arī Erika Krēmere. Viņas atstātā īpašuma daļu, pamatojoties uz Likumu par izceļojušo vācu tautības pilsoņu nekustamu īpašumu pilsētās iegūšanu un pēc Finansu ministra pieprasījuma, 1940. gada 10. jūnijā ierakstīja Cēsu-Madonas zemesgrāmatā uz Latvijas Kredītbankas vārda.[21] Nav ziņu par nama otras daļas īpašnieku Erikas brāli Arvīdu Šporu.17. jūnijā PSRS Sarkanās armijas daļas šķērsoja Latvijas robežu un Latvijas Republika nonāca padomju okupācijas režīmā. Pēc gada, 1941. gada 23. jūnijā, Vācijas karaspēks iebruka PSRS okupētajā Latvijā. Uz Vāciju aizbraukušo īpašumus nodeva pārvaldījumā Latvijas Zemesgabalu sabiedrības Ziemeļvidzemes Cēsu nodaļai Cēsīs, Raunas ielā 8. Šo namu dzīvokļu, veikalu un citu telpu īres maksājumi bija jāveic vienīgi šīs sabiedrības birojā.[22]

Pēc Otrā pasaules kara brīvās telpas Palasta ielā 15 īslaicīgi izmantoja dažādas iestādes. Te pieņēma sarakstus par „vācu-fašistu varas nodarītajiem zaudējumiem”  pilsētās un pagastos. 1948. gada pavasarī namā esošais Cēsu apriņķa kurināmā apgādes kantoris aicināja steidzīgi pieteikties „strādniekiem, strādniecēm un dažādiem amatniekiem kūdras ražošanas darbiem pie Cēsīm un pagastos”. Gatavojoties okupētās Latvijas PSR apriņķu, pilsētu, ciemu un ciematu darbaļaužu deputātu padomju vēlēšanām 1947. gadā, Cēsu pilsētas izpildu komitejas lēmums paredzēja vienu no pilsētas vēlēšanu iecirkņiem izveidot Palasta ielā 15.[23]

1949. gada novembrī sākās nama Palasta ielā 15 pārbūve par modernu ambulanci, jo ārstu privātprakses aizliedza. Ēku paredzēja nodot ekspluatācijā Padomju Latvijas 10. gadadienā, t.i., 1951. gadā. Nama fasādē aizmūrēja parādes durvis ar Cēsu būvmateriālu rūpnīcā ražotiem ķieģeļiem, par ko liecina iespiedums krievu burtiem un gada skaitlis „1949”. Cēsu ķieģeļu ceplis ražoja kvalitatīvus ķieģeļus no labiem māliem. Te jau 1948. gadā izgatavoja arī senā parauga lielos ķieģeļus, kurus pieprasīja Maskavas Kremļa sienas restaurācijai.[24]

Vēl mūsdienās Palasta ielā 15 pieņem pacientus dažādi medicīnas speciālisti, bet cēsnieki to joprojām sauc par poliklīniku.

Autore: Dace Cepurīte

1 Gruntsgabalu un mantojumu grāmata par visiem nekustamiem īpašumiem, kas pakļaujas Cēsu pilsētas maģistrāta jurisdikcijai. 1792.g.  – Latvijas Valsts vēstures arhīvs (LVVA), 2056. fonds, 1. apraksts, 23854. lieta, 133.-134. lpp. ( M. Caunes tulkojums -Cēsu muzeja inv. nr. CM 92831

2  LVVA, 2056.fonds, 1.apraksts, 20531. lieta, 11. lp.,17a lp.

3 Turpat, 2.-3.lp., Baltisches biografisches Lexikon digital. Baltische Historische Kommission (BHK), 2022 – skatīts 23.11.2022.

4 Turpat, 5., 7., lp.

5 Turpat, 9., 10. lp., 17.lp.; https://vesture.eu/Freima%C5%86i – skatīts 07.11.2022.

6  LVVA, 2056. fonds, 1. apraksts, 20531. lieta,17a., 18.lp., 30. lp.

7 Turpat,15.,16. lp.

8 Turpat, 23.lp.

9 Turpat, 28., 29.lp., 37. lp.

10 Turpat, 36.lp., 35., 33. lp.

11 Adolf  Richters Baltische  Verkers- und Adressbücher. Band 1. Livland. Riga, 1909. – 212.lpp., LVVA, 2056.fonds, 1. apraksts, 20531. lieta, 42.lp.

12 LVVA, 48., 44. lp.

13 Turpat, 50.,59.,58., 63.,61., 64.lp.

14 Cēsu Avīze. Nr. 137, 07.09.1929., Nr. 188, 30.08.1930.,  Nr. 207, 10.01.1931.; Cēsu Vēstis. Nr. 308, 26.05.1939.,  Nr. 233, 17.12.1937.

15 Cēsu Vēstis. Nr.307, 18.05.1939., Nr.168, 18.08.1936.

16 Cēsu Vēstis. Nr.252, 29.04.1938., Nr. 265, 29.07., Nr.276, 14.10.1938.

17 LVVA, 66., 73.lp.

18 Turpat,77., 78. lp., 75.lp.

19  LVVA, 235. fonds, 4. apraksts, 2393. lieta, 2.lp.;Valdības Vēstnesis. Nr. 94., 28.04.1938, Nr. 132, 15.06.1938., 5. lp.

20 LVVA, 75., 79.lp.

21 Turpat, 80.lp.

22 Cēsu Vēstis. Nr. 34., 21.08.1942.,3.lpp.

23 Cēsu Stars. Nr.16, 03.03.1945., Nr. 53, 22.04.1948., Nr. 145, 20.11.1947.

24 Padomju Jaunatne. Nr.217, 03.11.1949.,3.lpp., Cīņa. Nr. 127, 30.05.1948.