Cēsu un apkārtnes zemju plānā, ko zīmējis Jonass  Fovelīns  1842. gadā [1] Piebalgas iela ierakstīta „Kudling Strasse” (vācu Kudling – Bānūži), bet svarīgākā informācija ir tā, ka tur vēl nav iezīmēta apbūve. Tikai 19. gs. otrajā pusē sakņu dārzus nopirka ar mērķi uzcelt ēkas. No diviem gruntsgabaliem 1900. gadā izveidoja vienu nekustamo īpašumu, kas 1879./1895. gada S. Kleina Cēsu plānā atzīmēts ar 14. zemesgrāmatas numuru ar adresēm Jaunā ielā.[2] Mūsdienās tie ir īpašumi Vaļņu ielā 13, Piebalgas ielā 2, Piebalgas ielā 4 un Piebalgas ielā 6.

Minētos sakņu dārzus izdevās identificēt pēc vecajiem zemesgrāmatas numuriem „Gruntsgabalu un mantojumu grāmatā...” nodaļā „Dārzi”, pateicoties to precīzi aprakstītai atrašanās vietai. Sakņu dārzu „ārpus Ūdens vārtiem tūlīt pa labi” 1762.g. nopirka tirgotājs Johans Joahims Marnics (Marnitz). 1810.g. to ieguva rātskungs Joahims Jakobs Drezdens (Dresden), kura tēvs to bija mantojis no J. Marnica saistībā ar ķīlas līgumu. Vēlāk gruntgabalu mantoja J. Drezdena sieva Helena Drezdena, dzimusi Heijna (Heyn), bet pēc viņas nāves īpašumu ieguva viņas māsas. 1836. g. dārzs ierakstīts aptiekāra atraitnes Johannas Drezdenas īpašumā. Aiz šī dārza nākamais zemes gabals arī aprakstīts kā „dārzs ārpus Ūdens vārtiem tūlīt pa labi”. 1789. gadā tas piederēja tirgotājam Gothardam Augustam Malmgrēnam (Malmgren). Pēc 4 gadiem, 1793. gadā, vairāksolīšanā dārzu nopirka bijušā Cēsu rātskunga Jonasa Gustava Fovelīna (Fowelin) mantinieki.bet medicīnas doktors Georgs Heinrihs Meijers (Meyer) dārzu paņēma ķīlā uz 10 gadiem, t.i., eventuāli nopirka. Šo ķīlas un eventuālo pirkšanas līgumu no ārsta Meijera ieguva Loberģu muižas (Bilskas pag.) ķīlas turētājs Pēteris Olofs Palms. 1822.gadā dārzu nopirka Cēsu rātskungs Vilhelms Cimmerdāls (Zimmerdahl).[3]

No pirmā dārza aiz ūdens vārtiem atdalīts zemes gabals, ko pamatojoties uz pārdošanas-pirkšanas līgumu par 400 rubļiem nopirka Pēteris Pētera d. Pētersons no mērnieka Ottona Gustavsona. Īpašuma tiesības P. Pētersonam Cēsu Maģistrāts nostiprināja 1876. gadā. Nākamo dārza gabalu Pēteris Pētersons par 150 rbļ. jau agrāk nopirka no mirušās Šarlotes Cimmerdāles mantiniekiem,un Cēsu Maģistrāts nostiprināja īpašumtiesības 1868. gadā. Saskaņā ar Cēsu-Valkas Zemesgrāmatu nodaļas priekšnieka lēmumu abus nekustamos īpašumus ar kopīgo platību 817 kv. asis 7 kv. pēdas 1900.g. februārī apvienoja un reģistrēja Zemesgrāmatas 3. sējumā ar nr. 14. [4]

Pēc dažām dienām, 1900.g. 11. martā, Cēsu pilsētas valde izsniedza apliecinājumu, ka uz zemes gabala atrodas celtnes: 1) vienstāva dzīvojamā koka māja ar divstāvu piebūvi, 2) vienstāva dzīvojamā mūra māja, 3) divstāvu dzīvojamā mūra māja, 4) divstāvu dzīvojamā mūra māja, 5) vienstāva dzīvojamā mūra māja, 6) divstāvu dzīvojamā mūra māja.[5] Diemžēl, nav zināms, kurā laikā ēkas uzbūvētas.

Īpašnieks būvuzņēmējs Pēteris Pētersons 1900. g. 30. decembrī nomira, atstājot mantu savām precētajām meitām Matildei Bērsonei, Hermīnei Dancei, Ernestīnei Porukai. Atraitnei Anna Pētersonei, dzimusi Bērs, un viņas nepilngadīgajai meitai Annai Emīlijai Cēsu pilsētas bāreņu tiesa 1901.g. 9. martā iecēla par padomdevēju Matildes vīru Cēsu draudzes skolas pārzini Voldemāru Bērsonu. [6]

1908. gadā Matilde Bērsone, dzimusi Pētersone, organizēja tēva mantotā īpašuma daļas atdalīšanu. Cēsu pilsētas valde 1908.g. 23. septembrī apliecināja, ka no nekustamā īpašuma ar zemesgrāmatas nr. 14, atdalīts zemes gabals 244 kv. asis un 44 kv. pēdas, kas fiksēts mērnieka Šolkovska sastādītajā plānā. Uz zemes gabala atradās mūra vienstāva dzīvojamā māja, kas jau minēta Cēsu pilsētas 1900.g. martā izdotajā apliecībā, un koka šķūnis. Atdalītais īpašums ar jauno zemesgrāmatas numuru 199 nodokļu iekasēšanai novērtēts par 2166 rbļ. Tā kā Matildes vīrs Voldemārs Bērsons tajā laikā bija pilsētas galva, apliecību apstiprinājis valdes loceklis Jēkabs Paukuls (1849-1925). Savukārt Vidzemes pilsētu hipotēku biedrība atdalīto zemes gabalu novērtēja par augstāku cenu - 3395 rbļ. To apdrošinājis Pirmās Krievijas uguns apdrošināšanas biedrības Cēsu aģents Vilhelms Trampedahs (1872-?) par 3491. rbl.[7] Īpašuma atdalīšanas laikā V. Bērsons ar ģimeni dzīvoja Cēsu draudzes skolā, jo viņš bija šīs skolas pārzinis. Kad visi dokumenti nokārtoti, 1908.g. 10. decembrī sastādītajā līgumā Matilde Rozālija Bērsone (1868-1947) uzdāvināja atdalīto nekustamo īpašumu Jaunās (tagad Piebalgas) un Rožu (Dārzniecības) ielas stūrī ( tagad Piebalgas iela 4) savam vīram Voldemāram Bērsonam. Īpašums bija apgrūtināts ar parādiem: 1) ķīlu zīmes Vidzemes hipotēku biedrībai kopsummā 5000 rbļ., kas 1900.g. 3. jūlijā izdalīti no nekustamā īpašuma nr. 14; respektīvi V. Bērsons uzņēmās sievas tēva parāda daļu, 2) ķīlu zīme 10000 rbļ. 1906.g. 12. augustā pārnesta no nekustamā īpašuma nr. 14, 1906.g. 14. augustā obligācija summā 5000 rbļ. par labu Jānim Brastiņam, pārrakstīta 1908.g. 10. decembrī. [8]

Īsi jāatzīmē Voldemāra Bērsona (1865-1956) svarīgākie biogrāfijas dati. Pabeidzis Vidzemes skolotāju semināru, V. Bērsons 1886. gadā bija Cēsu draudzes skolotājs, no 1887. – 1916. gadam skolas pārzinis. No 1906. – 1917. gadam pirmais ievēlētais latvietis Cēsu pilsētas galvas amatā, kas bija sabiedrisks pienākums. V. Bērsons bija viens no Cēsu Viesīgās biedrības dibinātājiem un tās priekšnieks 1930. gados un vācu okupācijas laikā. No 1920. gada Cēsu, Valmieras, Rūjienas miertiesnesis. No šī valsts dienesta V. Bērsons pensionējās 1934. gadā, palikdams kā goda tiesnesis. 1940. gada martā Cēsu sabiedrība plaši atzīmēja Voldemāra Bērsona 70 gadu dzīves jubileju un 50 gadu darbību sabiedriskajā dzīvē. [9]

Bērsonu māja Piebalgas, tolaik – profesora Būmaņa ielā nr. 4 – bija  „viesmīlības, laipnības mītne”, patvērums radiem Otrā pasaules kara laikā. Vēlāk tur „dzīvoja arī jaunieši- skolēni, viens no tiem straupēnietis Jānis Zariņš, vēlākais Limbažu matemātikas skolotājs”. Tā atmiņās rakstīja Emīlijas Bērsones-Slaucītājas mazmeita Tamāra Strazdiņa. [10]

Divus mēnešus pirms padomju okupācijas, 1940.g. aprīlī, Voldemārs Bērsons, ieķīlājot savu nekustamo īpašumu, aizņēmās no Latvijas Hipotēku bankas 2000 latus, lai nomaksātu pusgada termiņa maksājumu, kā arī varbūtējo soda naudu un apdrošināšanu. Šajā laikā aizliegts izdarīt ēku pārbūves un veikt kapitālos remontus. Šis aizņēmums dzēsts 1943. gadā.[11] Sekoja padomju okupācija un īpašumu nacionalizācija. Jau 1943.g. jūlijā V. Bērsons pieprasīja Cēsu-Madonas Zemesgrāmatu nodaļai apliecinājumu par viņa īpašumtiesībām uz īpašumu prof. Būmaņa ielā 4(tagad Piebalgas iela 4). [12] Pēc tam, kad vācu okupācijas varas iestāde apstiprināja šo apliecinājumu, Cēsu-Madonas Zemesgrāmatu nodaļas priekšnieks nolēma ierakstīt: ”saskaņā ar 1943.g. 30. maijā izsniegto īpašnieka dokumentu, uz šo nekustamo īpašumu atjaunotas ar padomju valdības spaidu līdzekļiem atņemtās īpašuma tiesības”.[13] Voldemārs Bērsons piedzīvoja otrreizēju padomju okupāciju un īpašuma nacionalizāciju, bet galvenais – 79 gadu vecumā redzēja savā mūžā iegūto un tālāk nodoto vērtību noliegumu un nīdēšanu. No 1887. gada līdz mūža pēdējām dienām 1956. gadā V. Bērsons bija Sv. Jāņa baznīcas ērģelnieks. Savulaik ar tām viņš iepazīstināja desmitgadīgo zēnu, vēlāko komponistu Alfrēdu Kalniņu (1879-1951). [14] Savas draudzes lokā V. Bērsons nosvinēja 90 gadu jubileju. Ievērojamais Cēsu sabiedriskais darbinieks Voldemārs Bērsons 1956. gada 9. martā aizgāja mūžībā, apglabāts Lauciņu kapos, blakus vietai, kur 1911. gadā bija guldīts viņa sievas māsas Ernestīnes vīrs Jānis Poruks (1871-1911; pārapbedīts 1924. gadā Rīgā, Meža kapos). Diemžēl, precīza Voldemāra Bērsona kapa vieta nav vairs zināma, jo plāksnes no ģimenes apbedījumu laukuma ir pazudušas.

Autore: Dace Cepurīte, Mg. hist.

Pētījumu atbalsta Valsts Kultūrkapitāla fonds

1 Cēsu apriņķa pilsētas „Cēsis” plāns. Zīmējis Jonas  Fovelīns 1842.g. – Cēsu Vēstures un mākslas muzejs (turpmāk – Cēsu muzejs) CM 56

2 Latvijas Nacionālais arhīvs Latvijas Valsts vēstures arhīvs (turpmāk- LNA LVVA) 6828. fonds, 2. apraksts, 795. lieta, 68. lp.

3 Gruntsgabalu un mantojumu grāmata par visiem nekustamiem īpašumiem, kas pakļaujas Cēsu pilsētas maģistrāta jurisdikcijai. 1792. g., 106.-107.lpp. – LNA LVVA, 2056. fonds, 1. apraksts, 23854. lieta; M. Caunes tulkojums, CM 92831

 4 LNA LVVA 2056. fonds, 1. apraksts, 20500. lieta, 27.lp.

5 Turpat,28.lp.

6 Turpat, 20500. lieta, 30. lp.

7 LNA LVVA 2056. fonds, 1. apraksts, 20458. lieta, 1., 3., 8.lp.

8 LNA LVVA 2056. fonds, 1. apraksts, 2500.lieta, 25.lp.; 20458. lieta, 8.-9.lp.

9 Tooms V. Vidusvidzemnieku biogrāfiskā vārdnīca. Cēsis: kultūras biedrība „Harmonija”, 2003. – 43. lpp.; Cēsu Vēstis. Nr. 352, 29.03.1940.

10 T. Strazdiņas atmiņas, bez gada, 2. lp. – Cēsu muzejs, CM 20621; 1938. gadā Jauno ielu pārdēvēja autokatastrofā traģiski bojā gājušā Jaunpiebalgā dzimušā sabiedriskā un valsts darbinieka, profesora Dr. iur. Aleksandra Būmaņa (1881-1937) vārdā.- Rīts. 29.03.1938.

11 LNA LVVA 2056. fonds, 1. apraksts, 20458. lieta, 17.lp.

12 Turpat, 21.lp.

13 Turpat, 22.lp.

14 https://enciklopedija.lv/skirklis/32645-Alfr%C4%93ds-Kalni%C5%86%C5%A1