Foto

nezināms

nezināma

1911

Cēsu muzeja krājums, CM 12494

Senāk tas bija Pleskavas ceļš, pie kura atradās pilsētas iedzīvotāju dārzi. Vēl nebija uzbūvēts dzelzceļs, kad 1863. gadā dzirnavnieks Kristofs Zilberts par 3900 sudraba rubļiem pie Pleskavas ceļa iegādājās gruntsgabalu, uz kura jau bija uzceltas trīs atsevišķi stāvošas mūra dzīvojamās mājas. K. Zilbertam piederēja pilsētā vēl kāds neliels īpašums - puse no gruntsgabala Rīgas ielā 18, ko viņš nopirka 1872. gadā par 2020 rbļ. Pēc dzirnavnieka K. Zilberta nāves 1874. gadā īpašuma mantinieces bija viņa sieva Vilhelmīne Eleonora Zilberte, dzimusi Klaviniuss, precētās meitas Vilhelmīne Alvīne Tīrmane, Auguste Amālija Auslice un meita Karolīne Emma Zilberte. Nekustamais īpašums Raunas ielā apgrūtināts tikai ar vienu obligāciju, kas izdota 1855. gadā Jānim Mīlītim par 1000 rubļiem. Pēc dokumentu nokārtošanas mantinieces 1877. gadā saņēma mantojumu Raunas ielā - trīs mūra dzīvojamās mājas un dārzu - kā kopīpašumu, nenorādot tā vērtību naudā.[1]
Pēc K. Zilberta atraitnes Vilhelmīnes Eleonoras nāves īpašuma domājamās daļas 1894. gada februārī nostiprināja viņas mantiniecēm - meitām - vienlīdzīgās daļās. Tajā pat laikā meitas noslēdza pārdošanas - pirkšanas līgumu ar Priekuļu zemnieku Kārli Bokalderu un Jaunraunas zemnieku Dāvi Vīstuci par īpašuma pārdošanu par 4300 rubļiem. Īpašumam nebija ne parādu, ne servitūta. [2]
Pēc 4 gadiem jaunie īpašnieki ieķīlāja savu nekustamo īpašumu un aizņēmās no Vidzemes pilsētu hipotēku biedrības 5000 rubļus, domājams, lai uzceltu lielāku namu. Par to liecina Cēsu pilsētas valdes 1901. gada 15. decembrī izdotā apliecība, ka īpašnieki K. Bokalders un D. Vīstucis no jauna uzcēluši trīsstāvu mūra dzīvojamo māju. Tomēr vēl vajadzēja aizņemties naudu - vēl 5000 rbļ. no jau minētās Vidzemes pilsētu hipotēku biedrības. Vēl 6000 rubļu K. Bokalders un D. Vīstucis 1905. gada februārī aizņēmās no Mārča Kampes. [3] K. Bokalders un D. Vīstucis uzceltajā namā izīrēja dzīvokļus, 1. stāvā, domājams, atradās īres telpas veikaliem. Mājas sētā 1918. gadā savā mehāniskā darbnīcā strādāja R. Bite. Viņš pārdeva karbīda lampas, laboja velosipēdus, piena separatorus, adāmās mašīnas, gramafonus un veica atslēdznieka darbus. [4]
Lai gan bija proklamēta Latvijas valsts, situācija 1919. gada sākumā bija sarežģītta: lielinieki ar P. Stučkas valdību priekšgalā jau trešo mēnesi centās nostiprināt savu varu. No Valkas puses padomju varai uzbruka igauņi, bet pie Saldus uzbruka Kalpaka bataljons. Tajā laikā D. Vīstucis dzīvoja Cēsīs. Viņu un vairākus citus iedzīvotājus nošāva lielinieki 1919. gada 20. martā, jo Cēsu Apriņķa revolucionārais tribunāls uzskatīja viņus par "kontrrevolucionāriem-nodevējiem". D. Vīstucis esot bijis kontrrevolucionārs jau 1905./1906. gada revolūcijas laikā. Tikai aprīļa sākumā jau kā notikušu faktu to publicēja lielinieku avīze "Ziņotājs". Iespējams, šī ģimenes tragiskā notikuma iespaidā 16 gadīgais dēls Jānis Vīstucis 1919. gada 5. jūnijā brīvprātīgi iestājās Latvijas bruņotajos spēkos. Ieskaitīts I Atsevišķajā jātnieku eskadronā, J. Vīstucis piedalījās kaujās pret vāciešiem pie Cēsīm un Straupes, vēlāk cīnījās pret Bermonta karaspēku. Izveseļojies pēc ievainojuma, J. Vīstuci 1919.gada 6. decembrī demobilizēja. Par savu dzīves vietu viņš izraudzījās tēva mājas Jaunraunas pagastā. [4a]
Godinot Jaunraunas padomju varas represētos iedzīvotājus un 1919. gadā lielinieku laikā nošautos, 1942. gada maijā tajās mājās iestādīja piemiņas ozoliņus, arī D. Vīstuča māju pagalmā Jaunraunā. [4b]
Mantojuma lietas ģimene sāka kārtot 1922. gadā. D. Vīstucis nebija sastādījis testamentu, tāpēc uz mantojumu pieteicās likumīgie mantinieki: viņa sieva Sofija Amālija Vīstuce, dzimusi Lamstere (1877-1938), dēli Pēteris un nepilngadīgais Jānis Vīstucis. Šo personu radniecību pierādīja ar Raunas draudzes mācītāja 1922. gadā izdoto izziņu par Vīstuča ģimenes sastāvu. Vīstuču iesniegumu un izziņu izskatīja Rīgas apgabaltiesa un nolēma, ka minētās personas ir D. Vīstuča mantas mantinieki, un mantošanas tiesības apstiprināmas šādiem īpašumiem: mājas Jaunraunas pagastā trīs līdzīgās daļās, nekustamais īpašums Cēsīs, Raunas ielā 9 kopīpašumā ar K. Bokalderu. Lauku mājās jau saimniekoja D. Vīstuča dēls Pēteris. Tiesa piemēroja mantojuma nodokļa atvieglojumu, jo viens no īpašniekiem - Sofija Amālija Vīstuce - bija atraitnes statusā.[5]
Vēlāk, 1924. gadā, Vīstuču ģimene vienojās par īpašumu sadali. Māte un dēls Jānis atteicās no savām mantojuma daļām lauku mājās. Tādējādi dēls Pēteris kļuva par māju vienīgo īpašnieku. Savukārt māte un dēls Pēteris atteicās no savām mantojuma daļām nekustamajā īpašumā Cēsīs, Raunas ielā 9 par labu dēlam Jānim Vīstucim (1903-1927). Pēteris apsolīja mātei dot mājās vienu istabu un virtuvi, lai gan viņa dzīvoja Bērzainē Eglīša mājā (Bērzaines ielā 28). Viņš apņēmās arī katru gadu izmaksāt mātei 294 latus, dot noteiktu daudzumu graudus, sakņu dārzu, ābeles un ogulājus. Dēls Jānis apņēmās matei maksāt 100 latus gadā. Šie pienākumi uzskaitīti līgumā, kas reģistrēts zemes grāmatā.[6]
Nekustamā īpašuma Raunas ielā 9 otras ideālās puses īpašnieks K. Bokalders, dzīvoja savās mājās Priekuļu pagastā. 1920. gada 24. aprīlī, piedaloties Priekuļu pagasta tiesnešiem, viņš sastādīja testamentu, ar kuru visus savus īpašumus novēlēja vienīgajam dēlam Jānim Aleksandram Bokalderam (1885-1982), kurš dzīvoja Rīgā un bija Latvijas universitātes lektors.[7] Mantas sastāvā ietilpa neatdalīta puse no gruntsgabala un dārza, puse mājas Cēsīs, Raunas ielā 9, rentes mājas Priekuļu pagastā, noguldījumi; arī 3000 rbļ. parāds Cēsu kopīpašuma dalībniekam D. Vīstucim. Savu sievu Trīni K. Bokalders uzticēja dēlam pilnā apgādībā. Pēc K. Bokaldera nāves 1921. gada 8. martā viņa testamentu nolasīja 27. aprīlī Priekuļu pagasta tiesas atklātā sēdē. Tiesneši nolēma, ka mantojuma nodoklis 2,5 % piemērojams pēc Latvijas Pagaidu valdības 1918. gada 19. decembra rīkojuma, bet lauku māju inventāru neaplika ar mantojuma nodokli, vadoties no 1914. gada mantojuma nodokļu likuma.[8] Kā redzams, tas bija sarežģīts laiks likumdošanas jomā. Piemēroja Latvijas valsts jaunos likumus, bet, ja tādu nebija, balstījās uz iepriekšējiem Krievijā izdotajiem likumiem, kas bija spēkā arī Vidzemes guberņā.
Tātad 1924. gadā gruntsgabals un nams Cēsīs, Raunas ielā 9 atradās mantas kopīpašumā Jānim Bokalderam un Jānim Vīstucim. Abi tomēr nolēma sadalīt īpašumu. 1925. gada aprīlī sastādīja dalīšanas plānu un līgumu. Faktisko īpašuma dalīšanu, kā arī ienākumu-izdevumu rēķinus J. Bokalders un J. Vīstucis paši jau bija nokārtojuši bez domstarpībām. Līdz ar to izveidoja divas adreses: Raunas iela 9 un Raunas iela 9a. J. Bokalderam piederēja īpašums Raunas ielā 9, bet pats dzīvoja Rīgā. J. Vīstuča īpašumam - adrese Raunas ielā 9a, kur viņam bija savs dzīvoklis [9], bet faktiski dzīve un darbs noritēja Rīgā.
Ielu pie mājas un pagalmu apsaimniekoja sētnieks, kurš par šī pienākuma izpildi saņēma nelielu algu un tiesības dzīvot atsevišķā dzīvoklī.[10] Ēkas pirmajā stāvā J. Bokalders izīrēja telpas K. Ziediņam - tējnīcai un dzīvoklim. Ziediņa tējnīca darbojās 11 gadus, tomēr 1932. un 1933. gadā "Cēsu Avīzē" vairākkārt parādījās sludinājums par tējnīcas, tās inventāra un dzīvokļa pārdošanu. Sākumā prasītā cena par tējnīcu bija 2000 lati, pēc četriem mēnešiem sludināja - "lēti pārdodu", 1933. gada decembrī K. Ziediņš tējnīcu likvidēja un pārdeva tās inventāru.[11]
Jānis Bokalders 1930. gada aprīlī savu īpašumu ieķīlāja Latvijas hipotēku bankai par 8000 latu. Diemžēl, nav zināms, kādai vajadzībai. 1933. gada decembrī J. Bokalders aizņēmās 20 000 latu no Andreja Vikmaņa, vēlreiz ieķīlājot īpašumu Raunas ielā 9 un izsniedzot divas obligācijas katru par 10 000 latiem. Aizņēmuma saistībās ietilpa nosacījums, ka ēka jāapdrošina pret ugunsgrēku.[12] Tajā pašā laikā J. Bokalders nokārtoja laulāto mantas šķirtību. Savai sievai Tiklai Marijai (1887-1955) iedalīja lauku mājas Vecpiebalgā, bet pats paturēja mājas Priekuļos un īpašumu Cēsīs, ko bija ieķīlājis lai aizņemtos naudu.[13] Tādējādi viņš pasargāja sievas īpašumu no iespējamiem kreditoriem. Aizņēmumi attiecās tikai uz viņa īpašumu. Zemesgrāmatā nav dokumentu par aizņēmumu nomaksu.
1943. gada februārī vācu okupācijas iestādes izsniegtā izziņa[14] par īpašuma tiesību atjaunošanu .liecina, ka padomju vara 1940./1941. gadā to bija nacionalizējusi. Tuvojoties Sarkanajai armijai Bokalderu ģimene emigrēja uz Zviedriju.
J. Bokaldera kaimiņš atdalītā īpašuma Raunas ielā 9a īpašnieks J. Vīstucis 1925. gadā, tūlīt pēc atdalīšanas, savu īpašumu ieķīlāja Latvijas hipotēku bankai par 5000 latu, lai namā veiktu kapitālo remontu. Ar Latvijas hipotēku bankas piekrišanu 1926. gada februārī J. Vīstucis aizņēmās 1000 latu no Jāņa Ozoliņa.
Pats J. Vīstucis, nepabeidzis LU mašinbūves-mehānikas fakultāti , iestājās dienestā Aviācijas divizionā un dzīvoja Rīgā. [15] 1925. gada decembrī viņš ieguva lidotāja nosaukumu, vēlāk - seržanta dienesta pakāpi. Viens no treniņa lidojumiem 1927. gada 18. augusta rītā beidzās traģiski - lidmašīna nokrita pļavā pie Spilves lidlauka, lidotājs J. Vīstucis gāja bojā. Viņam bija 24 gadi. J. Vīstuci izvadīja no kara slimnīcas kapličas Rīgā, atsevišķā vilciena vagonā pārveda uz Cēsīm un apglabāja Lejas kapos. Apbedīšanas ceremonijā piedalījās arī trīs kara lidmašīnas.[16] J. Vīstucim uzstādītajā piemineklī ievietots viņa portrets, pieminekļa smailē - ērgļa skulptūra.
J. Vīstuča īpašuma mantiniece, viņa māte Sofija Amālija, Cēsīs esošo gruntsgabalu, dārzu un namu 1929. gadā uzdāvināja savam otram dēlam Pēterim Vīstucim, kurš apņēmās dot mātei vienistabas dzīvokli un uztura naudu 50 latus mēnesī. D. Vīstucis pārņēma uz nekustamo īpašumu reģistrētos parādus. [17] Māte un dēls dzīvoja lauku mājās Jaunraunā, bet Cēsu īpašumā izīrēja dzīvokļus un telpas veikaliem, darbnīcām. Jau 1918. gadā esošā mehāniskā darbnīca sētas mājā tagad atradās ar adresi Raunas ielā 9a. Tajā strādāja amata meistars R. Tomsons. Viņa darbnīcā pārbaudīja un zīmogoja veikalu svarus un atsvarus, izlaboja lauksaimniecības mašīnas; varēja pasūtīt ierīkot artēziskās akas, kanalizāciju, ūdens sildāmās ierīces, ūdensvadus, kūtīs automātiskos dzeramos traukus. [18] Īres nama 1. stāvā 1933. gadā atradās P. A. Itces "gatavu kungu drēbju rūpniecības darbnīca", 1934. gadā E. Strazdiņš atvēra frizētavu. [19] Tomēr parādu nomaksa kavējās, tāpēc 1935. gadā Latvijas hipotēku bankas interesēs izsludināja P. Vīstuča nekustamā īpašuma Cēsīs, Raunas ielā 9a pārdošanu izsolē. 1938. gadā pārdošanā izsolē nonāca arī P. Vīstuča mājas Jaunraunā. Zemes grāmatā nav dokumenta par īpašnieku maiņu namam Raunas ielā 9a, tāpēc, domājams, īpašums līdz 1940. gadam netika pārdots.[20]



1 LNA LVVA 2056.fonds, 1. apraksts, 20405. lieta, 1.,3. lp.; LNA LVVA 2056.fonds, 1. apraksts, 20289. lieta, 19.-20.lpp.
2 LNA LVVA 2056.fonds, 1. apraksts, 20405. lieta, 10.,12. lp.
3 Turpat, 12., 18., 19., 32. lp.
4 Līdums. Nr. 208, 07.11.1918.
4a LNA LVVA 7427. fonds, 1. apraksts, 6866. lieta, 4. lp.
4b LNA LVVA 2056.fonds, 1. apraksts, 20405. lieta, 44. lp.; Cēsu Apriņķa Strādnieku un Bezzemnieku Padomes Ziņotājs. Nr. 16, 03.04.1919.; Cēsu Vēstis. 29.05.1942.
5 LNA LVVA 2056.fonds, 1. apraksts, 20405. lieta, 57. lp.
6 Turpat, 60. lp.
7 J. Bokaldera biogrāfiju skat. - Tooms, V. Vidusvidzemnieku biogrāfiskā vārdnīca. Cēsīs, 2003. - 55. lpp.; ieraksts Cēsu lauku draudzes personālgrāmatā 349. lpp. - Cēsu muzeja krājums, CM 107897
8 LNA LVVA 2056.fonds, 1. apraksts, 20405. lieta, 38. 39. lp.
9 Turpat, 66. lp.
10 Cēsu Avīze. Nr. 7, 12.03.1927.
11 Cēsu Avīze. Nr. 262, 30.01.1932., Nr. 321, 18.03.1933., Nr. 360, 16.12.1933.
12 LNA LVVA 2056.fonds, 1. apraksts, 20405. lieta, 76., 82. lp.,84. lp.
13 Turpat, 88., 89. lp.
14 Turpat, 92. lpp.
15 LNA LVVA 2056. fonds, 1. apraksts, 20480. lieta, 6. lp., 12.,13. lp.; 74.27. fonds, 1. apraksts, 6866. lieta (studenta kartīte)
16 Pēdējā Brīdī. Nr. 137, 19.08. 1927.; Latvijas Kareivis. Nr. 186, 21.08.1927.
17 LNA LVVA 2056. fonds, 1. apraksts, 20480. lieta, 32. lp.
18 Cēsu Avīze. Nr. 206, 03.01.1931., Nr. 309, 24.12.1932.
19 Cēsu Avīze. Nr. 366, 27.01.1934., Nr. 370, 24.02.1934.
20 Valdības Vēstnesis, 17.07.1935., 15.07.1938.; LNA LVVA 2056. fonds, 1. apraksts, 20480. lieta