Pastkarte

izdevējs Gotlībs Matīss (1878-1944)

Cēsis

1915-1916

Cēsu muzejs, CM 90422

Labajā pusē priekšplānā - nams - Rīgas iela 6, tālāk - nams Rīgas iela 4, kura vietā tagad ir trīsstāvu mūra dzīvojamā māja.
Šo divu ēku vietā 1693. gada plānā iezīmēti 2 gruntsgabali, bet 1787. gadā uzmērītajā un 1815.g. uzzīmētajā kartē redzami 3 gruntsgabali. Rīgas ielas 4. nama vietā 18. gs. otrajā pusē esošais gruntsgabals piederēja Johanam Marnicam. To viņš ieguva no birģermeistariem Mihaela Marnica un Kārļa Fridriha Zīversa ( Sievers) saskaņā ar 1760. g. 25. oktobrī noslēgto pirkšanas līgumu. Vēlāk tukšo mājas vietu nopirka Cēsu pilsēta, kas tur uzcēla virsnieku mītnes māju. [1] Kartē tā atzīmēta kā pilsētas štāba māja. Vēl 1909. gadā ēka bija Cēsu pilsētas īpašumā ( Adolf Richters Baltische Verkers- und Adressbuecher. Band I. Livland. Riga, 1909. - 209. lpp.).
Nav zināms, kad celta pusotra stāva sarkanā ķieģeļu ēka Rīgas ielā 4. Šajā namā Vidzemes gubernators 1905. gada sākumā atļāva bibliogrāfam Jānim Misiņam un mācītājam un skolotājam Andrievam Niedram atvērt bibliotēku un grāmatu veikalu.[2] Minētā ēka redzama fotogrāfijā, kas uzņemta Latvijas Ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa viesošanās laikā Cēsīs 1919. gada rudenī (skat. foto). Pēc dažiem gadiem Cēsu Krāj-aizdevu sabiedrība nopirka gruntsgabalu un uzcēla trīsstāvu mūra māju. Fotogrāfijā fiksēta simboliska pamatakmens iemūrēšana namam Rīgas ielā 4.Tornīša galā ir vēja rādītājs ar gada skaitli "1925". Nākamajā gadā izbūvēja ēkas frontālās puses uz Pils ielu un Skolas ielu. [3]
1927. gadā Rīgas ielā 4 bija J. Gailīša veikals. Tajā varēja nopirkt dažādu krāsu kurpju krēmu un laimēt mazākas vai lielākas naudas summas, ja kārbiņas apakšā atradās attiecīga zīme. Kādā dzīvoklī, ar ieeju no L. Skolas ielas, atradās adītava. [4] 1929. gadā Rīgas ielā 4 bija Roberta Bašķa manufaktūras un gatavu apģērbu veikals. No 1931.g. līdz 1942.gadam pirmajā stāvā telpas īrēja Pēteris Mačs savai kolonialpreču tirgotavai, konditorejai un maizes ceptuvei [5] (skat. foto). Sludinājums avīzē: "Dāmu rokas pulkstenis (zelta) pazaudēts 3. janvārī Cēsīs, ceļā no stacijas līdz Katrīnas ielai. Pret pateicību nododams Ottosona veikalā Rīgas ielā 4". Vēlāk M. Ottosons-Gailīts drogu veikalu savā īpašumā pārņēma Alberts Lukke. Veikalā varēja nopirkt brilles, šķēres, ķemmes, bārdas skujamos nažus, patentētus ārstniecības līdzekļus, saites, marli, vati, lignīnu utt. Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras izsludinātajā skatlogu dekorēšanas sacensībā A. Lukkes drogu veikals bija viens no tiem, kas saņēma otro godalgu. 1940. gada pavasarī A. Lukke avīzē reklamēja sava veikala smaržas, pūderi, tualetes ziepes, krāsas un beices.[6] 1933. gadā namā bija akciju sabiedrības "Laima" Cēsu nodaļas veikals; otrajā stāvā telpas īrēja Cēsu Savstarpējā ugunsapdrošināšanas biedrības valde. [7] Viens no ilggadīgākajiem īrniekiem bija M. Radziņa elektrotehniskais un radio veikals. Tas 1930.gadā pārcēlās no Rīgas ielas 40 uz plašākām un modernākām telpām Rīgas ielā 4. Pie viņa veikala 1932. g. maijā "bij sapulcējies liels pūlis ļaužu, kuri ar interesi vairākas stundas noklausījās soļošanas sacīkšu gaitu pa radio", sajūsminoties par populārajiem soļotājiem Popu, Valenti, bet visvairāk, protams, par Daliņu. 1934. gadā M. Radziņa veikalā varēja iegādāties VEF radio uztvērējus. M. Radziņš 1940. gada pavasarī bija Latvijas akciju sabiedrības "Siemens" pārstāvis Cēsīs. Latvijas Amatniecības kameras prezidijs 1940.g. maija sēdē piešķīra Mārtiņam Radziņam meistara grādu elektroinstalatora amatā. Otrs šī amata meistars Cēsīs bija K. Altītis Rīgas ielā 8. Pēc mēneša Cēsīs iesoļoja padomju karaspēks. [8]
Otra lielākā īrniece Rīgas ielā 4 bija Bertas Ērgles-Peičas Mājturības skola (dibināta 1921.g.). "Pie skolas plašs ēdienu nams, kur dabujamas brokastis, pusdienas, vakariņas, kafeja, tēja, šokolāde, jogurti, saldējums un citi atspirdzinoši dzērieni. Dabūjams arī svaigs piens un putu krējums." Uzņēmumam bija jāmaksā pilsētai nodoklis: 1931.gadā 120 lati, 1932.gadā 180 lati. 1932.g. oktobrī Peičas mājturības skola pārcēlās uz blakus namu Rīgas ielā 2. [9] Rīgas ielā 4, ar ieeju no L. Skolas ielas, 1939. gadā strādāja gravieris K. Rāviņš. Viņš izgatavoja monogrammas, nozīmes, tautiskās novadu saktas.20. gs. 30. gadu beigās telpas namā īrēja Cēsu Amatnieku biedrība un Lauksaimnieku kredītbiedrība. No 1938. gada uz Rīgas ielu 4 pārcēlās A. Siliņas galantērijas un adītu preču tirgotava. Tās telpās pieņēma vilnu K. Bokmaņa fabrikai Strenčos un tekstila fabrikai "Jelgavas Audums", kā arī linus vērptuvei-austuvei Rīgā. Vācu okupācijas laikā, 1942. gadā, Rīgas ielā 4 bija Cēsu patērētāju biedrības 21. veikals, kur iepirka lauksaimnieku izaudzēto tabaku. [10]
Pēc Otrā pasaules kara Cēsu Krājaizdevu sabiedrības vietā Rīgas ielā 4 atvēra Latvijas PSR Valsts Darba krājkasi. [11] Pēc telpu kapitālā remonta 1. stāvā 1958. gadā ar ieeju no stūra te iekārtoja grāmatnīcu[12], kas darbojās līdz 20. gs. 90. gadu sākumam. No L. Skolas ielas bija ieeja 1991. gadā dibinātā SIA "Mēness" lietišķās mākslas salonā "Mēness", no Pils ielas - ieeja izstāžu salonā, vēlāk juvelierveikalā "Sabīne". [13] 2009. gadā sākusies ekonomiskā krīze samazināja iedzīvotāju pirktspēju, un īpašnieks sašaurināja tirdzniecības apjomus, apvienojot veikalus un pārvietojot uz citām telpām. Bijušajās M. Radziņa veikala telpās 1993. gadā SIA "VDT" atvēra gaļas veikalu "Pie miesnieka", 2003. gadā tā vietā zemnieku saimniecība "Jaunzemi" iekārtoja savu gaļas veikalu "Pie Plūmes"[14] , kas 2014. gadā produkcijas tirdzniecību pārcēla uz tirgus paviljonu.
Pie Rīgas ielas 6. nama pastkartē redzama drēbnieka Āboltiņa izkārtne. Pašreiz nav zināms, kad celta attēlā redzamā ēka. 19. gs. sākumā te atradās divi gruntsgabali. Kartē atzīmēts, ka tie abi pieder Johanam Marnicam, taču gruntsgabalu un mantojumu grāmatā reģistrēti kā pilsētas galvam Mihaelam Kristofam piederoši īpašumi. Ticamāks ir otrais dokuments, jo tas sastādīts saskaņā ar Cēsu maģistrātā reģistrētiem pirkšanas un mantojuma līgumiem. Tātad -uz viena no gruntsgabaliem atradās pilsētas galvas Mihaela Kristofa Marnica celta mūra dzīvojamā māja uz tukšas mājas vietas, uz kuru viņam apstirinātas īpašuma tiesības 1792.g. 12. augustā. Otrs gruntsgabals piederēja viņa tēvam Filipam Mihaelam Marnicam, kurš to nopircis 1777.g. 20. martā. Pēc viņa nāves to mantoja viņa sieva Margareta Sofija Marnica, dzimusi Pretoriusa. Mihaela Marnica dzīvojamo māju un Filipa Marnica zemes īpašumu 1809.g. 4. jūlijā mantoja Friderika Sofija Marnica jaunkundze. Saskaņā ar 1837.g. 27. septembra pirkšanas līgumu ar atraitni Helenu Marnicu dzimušu Pretoriusu, vienīgo Friderikas Sofijas Marnicas jaunkundzes mantinieci, dzīvojamo māju un līdzās esošo neapbūvēto gruntsgabalu par 1400 sudraba rubļiem ieguva Zemes tiesas sekretāra fon Grotūsa kundze Henriete dzimusi Uke. [15]
Domājams, ka 19. gs. beigās namu īpašumā ieguva 2. Ģildes tirgotājs Jēkabs Paukuls.[16] Pēc pirmās sievas Marijas nāves viņš 1903. gadā otrreiz apprecējās ar cēsnieci Hermīni Antoniju dzimušu Lapiņu. Nākamā gadā piedzima dēls Arvīds. [17] J. Paukuls bija Cēsu Viesīgās biedrības pirmais priekšnieks ( 1899. 1906. ), Cēsu pilsētas latviešu draudzes priekšnieks, 1917. gada rudenī -draudzes pārstāvis Cēsu pārtikas komitejā. [18] 1924. gada 27. septembrī cēsnieki Jēkabu Paukuli godināja 75 gadu jubilejā. Taču 1925. gada 24. februārī Jēkabs Paukulis aizgāja mūžībā.[19]
20. gs. 20. - 30. gados Rīgas ielā 6 atradās D. Vītola koloniālpreču tirgotava [19], N. Knie briļļu veikals un darbnīca [21]. Interesanti, ka arī tagad tajās telpās atrodas optikas veikals. Pirmajā stāvā vēl bija H. Bērziņa kungu un dāmu frizētava . Namā atradās arī apdrošināšanas akciju sabiedrības "Drošība" ( bijusī "Daugava" ) pārstāvis A. Paukuls un degvielas sabiedrības "The Shell Company of Latvia, Ltd" Cēsu nodaļas pārstāvis D. Vītols.[22] Rīgas ielā 6 dzīvoja fotogrāfs J. Lerhs. Viņam, tāpat kā vairākiem citiem Cēsu fotogrāfiem, 1941. gadā padomju vara atļāva gatavot foto pasēm. [23] Dažus gadus pēc Otrā pasaules kara, 1946.g. rudenī, Cēsu patērētāju biedrība Rīgas ielā 6 atvēra sviesta un piena produktu veikalu.[24]

Autore: Dace Cepurīte

1 Gruntsgabalu un mantojumu grāmata1792.g. Tulkojusi M. Caune. LVVA, 2056.f., 1. apraksts, 23854. lieta, 12. lpp.
2 Balss. 1905.g. nr. 31.
3 Cēsu Balss. 1927.g. 8. aprīlī
4 Cēsu Avīze, 1927.g. 9. jūlijā, 5. novembrī
5 Cēsu Avīze, 1929.g. 9. martā, 1931.g. 9. maijā, 1933.g. 29. jūlijā; Cēsu Vēstis. 1942.g. 27. februārī
6 Cēsu Avīze, 1931.g. 10. janvārī; Cēsu Vēstis, 1937.g. 19. martā, 1937.g. 23. aprīlī, 1940.g. 19. aprīlī
7 Cēsu Avīze, 1933.g. 9. decembrī, 1. aprīlī
8 Cēsu Avīze, 1930.g. 1. novembrī, 1932.g. 28. maijā, 1934.g. 27. martā; Cēsu Vēstis, 1939.g. 6. oktobrī, 1940. g. 19. aprīlī, 1940.g. 24. maijā
9 Cēsu Avīze, 1927.g. 6. augustā, 1931.g. 12. septembrī, 1932.g. 3. septembrī, 1932.g. 8. oktobrī
10 Cēsu Vēstis. 1939.g. 9. jūnijā; Cēsu Stars. 1941.g. 12. februārī, 29. martā; Cēsu Vēstis, 1938.g. 6. janvārī, 1942.g. 20. novembrī
11 Cēsu Stars. 1945.g. 10. janvārī
12 "Druvas" kultūrvēsturisks pielikums "Novadnieks" 1994. g. oktobrī
13 Cēsu hronika. [Cēsīs], 2006. - 168. lpp.
14 Turpat, 169., 184. lpp.
15 Gruntsgabalu un mantojumu grāmata1792.g. Tulkojusi M. Caune. LVVA, 2056.f., 1. apraksts, 23854. lieta, 14. - 16.lpp.
16 Adolf Richters Baltische Verkehrs- und Adressbuecher. Band I. Livland. Riga, 1909. - 212. lpp.
17 Cēsu latviešu draudzes locekļu personālgrāmata, 173. lp. O.p. - CM 106760
17 Bērsons, V. Atmiņas un ziņas parCēsu biedrībām un viņu darbu laikā no 1886. - 1936. gadam. [Cēsīs], 1939.; Pilsētas darudzes protokolu grāmata - CM 106796.
19 Latvis. 1924.g. 5. oktobrī, 3. lpp.; Valdības Vēstnesis. 1925.g. 14. augustā, 4. lpp.
20 Cēsu Avīze, 1927.g. 13. augustā, 1933.g. 28. jūlijā
21 Cēsu Avīze, 1929.g. 16. novembrī, 1931.g. 19. septembrī
22 Cēsu Avīze, 1933. g. 29. jūlijā; Cēsu Vēstis, 1937.g. 14. maijā
23 Cēsu Stars, 1941.g. 12. aprīlī
24 Cēsu Stars. 1946.g. 30. novembrī