Attēls

Joh. Lecmans (Letzmann)

Cēsis

20. gs. s?kums

Kādreiz Cēsīs bija grezns nams Koka ēkas galvenajā fasādē septiņas logu un 1 durvju asis ritmiski sadalītas ar jonisko pilastru rindu. Mansarda logi sakārtoti grupās, akcentējot fasādes vidusasi. Logu apmales grezno pilastri ar kanelūrām. Jumts bija segts ar kārniņiem. Zem visas ēkas atradās pagrabs, kas segts ar cilindra un krusta ķieģeļu velvēm. Parādes durvju vērtnes rotātas ar kokgriezumiem un ornamentāliem apkalumiem. Ēka savulaik bija 18. gs. koka arhitektūras piemineklis.[1] 2016. gadā sākās ēkas atjaunošana tās iepriekšējā izskatā.
Bet pirms vairāk kā 300 gadiem Zviedrijas karaliskā zemes mērnieka Johana Abrama Ulriha 1693. gadā sastādītajā sarakstā un plānā gruntsgabals ar nr. 16 ( tagad Rīgas iela 15) piederēja Klausam Paulsonam, kurš to ieķīlāja majoram Lodem. Īpašums bija neapbūvēts, taču labi saglabājušies iepriekšējās mājas mūri. [2]
Gruntsgabalu un mantojumu grāmatā 1792. gadā ierakstīts, ka uz gruntsgabala esošā koka dzīvojamā māja 1788. gada 21. februārī īpašumā juridiski piespriesta Cēsu rātskungam Johanam Gotlībam Fričam ( Fritzsch)[3]. Viņš 1798. gadā nolēma uzcelt jaunu ēku, tāpēc, iespējams, veco ēku lika nojaukt. Ziņas par to parādās Cēsu pilsētas rātes (pašvaldības - D.C.) tiesas sēžu protokolā, kur aprakstīts strīds starp namdaru meistaru Johanu vai Johanesu Šmitu un darbu vadītāju Johanu Mihelsonu par nesamaksātiem 50 dālderiem. [4]
Pēc tirgotāja un rātskunga J. G. Friča nāves 1822. gadā māju mantoja rātskunga atraitne Margareta Elizabete Friča, dzimusi Erdmane. Viņa māju pārdeva 1824. gada 10. septembrī medicīnas doktoram Georgam fon Meijeram (Meyer) par 2000 sudraba rubļiem.[5] Ārsts G. Meijers 1841.gadā Cēsu pilsmuižas teritorijā nodibināja auksta ūdensdziedniecības iestādi. Viņš nodzīvoja tam laikam ļoti garu mūžu - 90 gadus 5 mēnešus. Viņu apglabāja Cēsu Vācu kapos 1877.g. janvārī. G. Meijera meitas Emīlija, Šarlote, Emma bija izprecinātas. Dēls Heinrihs Ernsts Georgs, dzimis 1834.g. 1. aprīlī, mācījās Bērzaines ģimnāzijā, izstudēja tieslietas Tērbatas Universitātē, ieņēma dažādus amatus Cēsīs un apriņķī, tajā skaitā 1878. 1879.g. bija Cēsu apriņķa tiesnesis. 1880. gada septembrī saskaņā ar Vidzemes hoftiesas lēmumu Cēsu maģistrāts apstiprināja īpašuma tiesības Heinriham Georga dēlam Meijeram uz tēva mantojumu - nekustamo īpašumu Rīgas ielā 15, kas viņam piederēja līdz viņa nāvei 1919. gada 3. maijā. Pirms 20 gadiem, 1899. gadā, savu sastādīto testamentu H. Fon Meijers bija spiests papildināt un grozīt, jo 1912.g. 24. martā Pēterburgā nomira viņa mantinieks - dēls Georgs fon Meijers, Ķeizariskās ermitāžas bibliotēkas ierēdnis. Par nākamo mantinieku H. Fon Meijers iecēla savas māsas dēla dēlu vēstures kandidātu Gregoru fon Bruceru (Brutzer), avīzes "Rigaer Tageblatt" redaktoru. Ja viņš nomirtu, tad viņa vietā par mantinieku H. Fon Meijers iecēla viņa brāli ārstu Kārli fon Bruceru, kurš praktizēja Rīgā. Jau pirmajā testamentā Heinrihs fon Meijers noteica, lai "manas bēres notiktu bez kāda uztraukuma vai greznuma no rīta iz manas mājas, vienkāršā melnā zārkā un ne agrāk kā 7 dienas pēc manas nāves (), uz manām bērēm apbedīšanas runa nav turama". [6] Viņa bēres notika nemierīgā laikā: Vidzemē valdīja lielinieki, kuri ar un bez tiesas arestēja un ar nāvi sodīja cilvēkus, kuri pēc komunisatu domām kaitēja vai neatbalstīja viņu režīmu.
H. Fon Meijeram piederošā māja bija viena no retajām, kas Cēsīs bija bez parādiem. 15 000 rbļ., ko Meijers bija aizņēmies 1894. gadā no Aleksandra barona Pālena, viņš atdeva līdz 1915. gadam. Vienīgais apgrūtinājums nekustamajam īpašumam Rīgas ielā 15 bija pastāvīgs maksājums luterāņu pilsētas mācītājam 2 rbļ. 87 kap. Saskaņā ar 1855. g. 26. janvāra ierakstu īpašuma zemesgrāmatā, un tas bija spēkā vēl 1920. gadā, kad māju mantoja viņa māsas dēla dēls Kārlis Brucers. 1923. gada oktobrī īpašumu mantoja viņa brālis mācītājs Ernests Mārtiņš Brucers saskaņā ar mirušā brāļa testamentu. Tā paša gada novembrī viņš pārdeva īpašumu ārstam Kārlim Vanadziņam par 250 000 Latvijas rubļu = 5000 latiem. Lai veiktu ēkas kapitālo remontu, K. Vanadziņš aizņēmās no Latvijas hipotēku bankas 4000 latus uz 12 gadiem, ieķīlājot savu īpašumu. Aizdevumu viņš nomaksāja līdz 1930. gada februārim. Dažus gadus vēlāk K. Vanadziņš aizņēmās 10 000 latu no Eduarda Kārļa Haralda Šuberta. 1940. gadā, tāpat kā lielāko daļu īpašumu, K. Vanadziņa māju nacionalizēja. Īpašuma tiesības atjaunoja 1943. gada maijā.[7]
Ārsts Kārlis Vanadziņš no 1922. 1933. gadam bija arī pilsētas galva. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. Viņa pārziņā arī atradās vienā telpā iekārtotais Cēsu pilsētas rentgena un fizioterapijas kabinets. Pēc K. Vanadziņa iecelšanas par Rīgas 1. slimnīcas direktoru, to pārzināja Cēsu slimnīcas direktors Dr. A. Meija. Padomju varas laikā 1940. 1941. gadā te ierīkoja ambulanci. Jau 1940. gada septembrī Cēsīs atgriezās ārsts K. Vanadziņš un atjaunoja privāto un slimo kasu slimnieku pieņemšanu namā Rīgas ielā 15.Otrā pasaules kara beigās K. Vanadziņš emigrēja uz Zviedriju [8], bet cēsnieki vēl ilgi ēku Rīgas ielā 15 sauca par "Vanadziņa māju". Pēc kara ēkā izvietojās Cēsu Veselības aizsardzības nodaļa un atjaunoja ambulances darbību. [9]

Autore: Dace Cepurīte

1 [Zandberga,R.] Cēsu pilsētas vēsturiskais centrs. Pirsmprojekta izpēte. III daļa. Rīgā, 1981. - 90.-91.lpp.; [Zehrwald, G.] Wenden. Eine Studie zur Baltischen Architektur und Denkmalpflege von Guido von Sehrwald im Auftrage der Gesellschaft fuer Heimatkunde in Wenden. - grāmatā "Jahrbuch der Bildenden Kunst in den Ostseeprovinzen. VII Jahrgang. 1913. Herausgegeben vom Architektenverein uz Riga."
2 Cēsu pilsētas namīpašnieku, to māju gruntsgabalu revīziju protokoli 1665. un 1693. g. No vācu valodas tulkojusi M. Caune, 1991. g. - CM 92829
3 Gruntsgabalu un mantojumu grāmata ar visiem nekustamiem īpašumiem, kas pakļaujas Cēsu pilsētas maģistrāta jurisdikacijai. 1792.g. No vācu valodas tulkojusi M. Caune, 18. lpp. CM 92831
4 [Caune, M.] Kā cēla māju Rīgas ielā 15. Druva. 1991. g. 6. jūlijā ( Manuskripts - CM 92830)
5 Gruntsgabalu un mantojumu grāmata, 18. lpp. CM 92829
6 LVVA, 4011. fonds, 1. apr., 3752. lieta, 8., 10. lpp.; nekrologs avīzē Rigasche Stadtblaeter 1877.g. 27. janvārī; Birkenrucher Album. 1825 1892. St. Petersburg, 1910. 249. lpp.; LVVA, 2056.f., 1. apr., 20286. lieta, 9.,10.,16.,18.,19. lp.
7 Turpat, 25., 43., 54., 66., 71.lp.
8 Tooms, V. Vidusvidzemnieku biogrāfiskā vārdnīca. Cēsīs: Kultūras biedrība Harmonija, 2003. 359. lpp.; Cēsu Vēstis. 1939.g. 17. februārī; Cēsu hronika. Cēsīs: Harmonija, 2006. 130. lpp.; Brīvais Zemnieks. 1940.g. 4. septembrī
9 Cēsu Stars. 1945.g. 18. jūlijā, 1946.g. 8. augustā