Īres nams Cēsīs, Rīgas ielā 20 ir viens no 12 Cēsīs uzceltajiem jūgendstila namiem. Arhitekts Jānis Krastiņš raksturojis namu kā izcilu stateniskā jūgendstila piemēru, kur redzams „arhitektonisko elementu spēcīgais artikulējums un mākslinieciskās apdares detaļas nodrošina būvmākslas kvalitāti, kas ir cienīgs līdzsvars tuvējam kaimiņam – Sv. Jāņa baznīcai”.[1] Nav zināms nama arhitekts un būvnieki. Uzcelšanas gads redzams fasādes zelmiņa cilnī – „1913”.
Gruntsgabala Cēsīs, Rīgas ielā 20 aptuvenās robežas iezīmētas jau senākajā zināmajā Cēsu pilsētas plānā, t.i. 1693. gadā. Mājas īpašnieku saraksts sastādīts agrāk – 1665. gadā. Tas saglabājies kā 1693. gada noraksts no senāka noraksta. 1665. gada māju specifikācija salīdzināta ar 1693. gadā jaunveidoto specifikāciju, un ar sarkanu krāsu māju vietām pierakstīti numuri, kas atbilst Zviedrijas karaliskā zemes mērnieka Johana Abrama Ulriha tajā pašā gadā plānā dotajai numerācijai. (Cēsu muzejā atrodas Guthardta 1759. gadā zīmēta kopija)
1665. gada sarakstā atzīmēts, ka agrākā Hilkena ( Hilhena ) māja, piederējusi birģermeistaram Hansam Šulcam un zemes gabals bijis apbūvēts. Šo māju pilsēta izmantojusi kā rātsnamu, bet tā sākusi jau sabrukt. [2] J. A. Ulriha 1693. gada plānā māja iezīmēta ar nr. 58 un sarakstā norādīts, ka māja tagad pieder Šulca mantiniekiem un pārsvarā tur ir mūra apbūve.[3]
Turpmākās rakstītās ziņas atrodamas sākot ar 18. gs. otro pusi. Minēto gruntsgabalu 1760. gadā no Voltera Hassinga nopirka cepurnieku meistars Kristians Mihaels Millers. Mūra dzīvojamo māju mantoja viņa atraitne, dzimusi Fēta (Fӓt). Pēc viņas nāves saskaņā ar viņas meitas Annas Helēnas mantošanas tiesībām īpašnieks bija Annas vīrs Johans Fridrihs Rogenhagens, arī cepurnieku meistars. Par to liecina arī Cēsu pilsētas 1789. gada plāna namīpašnieku saraksts. 1836. gadā Anna Helēna Rogenhagena un viņas meita atraitne Doroteja Vitiha/ Vitiga, dzimusi Rogenhagena, ieguva šo dzīvojamo māju un divus dārzus ārpus Katrīnas vārtiem, noslēdzot cesijas līgumu.[ 4]
Cēsu-Valkas Zemesgrāmatu nodaļas izdotā izziņa 1891. gada 7. jūnijā arī apstiprināja, ka „īpašuma tiesības uz īpašumu Cēsīs, Raunas ielā uz pilnīgā īpašumā esošās zemes atrodošais mūra nams ar zemes grāmatas 1. sējuma nr. 27, un pirms Katrīnas vārtiem esošais dārzs ar zemes grāmatas 3. sējuma nr. 60, saskaņā ar ierakstu Cēsu maģistrāta publiskajās grāmatās, pieder atraitnei Dorotejai Vitihai, dzimusi Rogenhagena, kurai īpašumtiesības Cēsu pilsētas maģistrāts nostiprinājis 1839. gada 6. februārī par 650 sudr. rbļ. pamatojoties uz dalīšanas un atkāpšanās akta, kas noslēgts starp Annu Rogenhagenu, dzimušu Millere, ar viņas miesīgo meitu Doroteju Vitihu, dzimušu Rogenhagena.” (Jau J. A. Ulriha plānā atzīmēts, ka iela līdz Tirgus laukumam ir Raunas iela, bet aiz laukuma – Rīgas iela. Līdz pat 19. gs. beigām Zemesgrāmatu nodaļas ierakstos lietoja nosaukumu „Raunas-Rīgas iela”. 18. gs. beigās mainīta gruntsgabalu numerācija. Senāk Rīgas ielas 20 gruntsgabala numurs – 58, vēlāk - 27 – D. C.) Pēc zemes grāmatas reģistriem minētais īpašums nav apgrūtināts ar parādiem, bet apgrūtināts ar reālu nodevu katru gadu 2 rbļ. 97 kap. par labu Cēsu pilsētas luterāņu mācītājam saskaņā ar ierakstu 1855.gada 26. janvārī. Izziņu saņēma atraitne Henriete Emīlija Palmbaha, dzimusi Vitiha, iesniegšanai Rīgas apgabala tiesā sakarā ar mirušās Dorotejas Vitihas, atstāto mantojumu. [5]
Rīgas apgabala tiesā 1891. gada 19. jūnijā, izskatot atraitnes Henrietes Palmbahas pilnvarotā Henriha barona Ļaudona lūgumu par 1878.gada 24. decembrī Henrietes mātes Dorotejas Vitihas, atstāto mantojumu, tiesa atzina, ka meitai Henrietei ir pirmās rokas mantošanas tiesības. Uz sludinājumu par mantinieku pieteikšanos neviens nebija pieteicies, un mantošanas tiesības bija pierādītas. Tā kā mantojuma atstājēja nomirusi pirms 1883.gada 1.janvāra, mantiniecei atraitnei Henrietei nebija jāmaksā mantojuma nodeva. Tiesa nolēma atzīt par Dorotejas Vitihas vienīgo mantinieci viņas meitu Henrieti Emīliju Palmbahu, dz. Vitihu. Lēmuma kopija izdota 1891.g. 4. jūlijā. Pēc tiesas lēmuma īpašuma tiesības nostiprinātas zemesgrāmatā 1891. gada augustā. [6]
1891. g. 14. augustā Cēsu notārs Roberts Foigts apstiprināja Emīlijas Gustava meitas Palmbahas, dzīvojošas Rīgas ielā pašas namā, izdotu pilnvaru meitas Emmas vīram Ernstam Girgenam, lūdzot viņu kārtot visus ar īpašumu saistītos jautājumus. Pēc 7 mēnešiem, 1892. g. 22.aprīlī, Emīlija Palmbaha par labu Ernstam Girgenam izdeva ķīlu zīmi 2000 rbļ. ar 6% gadā, maksājot par parādu 2 reizes gadā maijā un oktobrī. Emīlija Palmbaha ieķīlāja gan sev piederošo vienstāva māju Rīgas ielā 20, gan dārzu.[7]
Namā jau senāk bija iekārtota maiznīca, par ko liecina fotogrāfijā redzamā izkārtne – kliņģeris pie ieejas durvīm. Dzīvokļa īrniece Hermīne Dance, acīmredzot, bija iecerējusi, ka maiznīcu varētu paplašināt un iegūt lielākus ienākumus nekā līdz šim. Tā 1901. gada 21. jūlijā tika noslēgts līgums starp namīpašnieci Emīliju Palmbahu un sīkpilsoni, tirgotāju Hermīni Danci, dzimušu Pētersoni, kura dzīvoja E. Palmbahas mājā, par telpu iznomāšanu uz 12 gadiem. Līgumā paredzēta noma no 1904. gada 1. janvāra līdz 1916. gada 1. janvārim. Nomas maksa jāmaksā uz priekšu 400 rbļ. gadā par konditoreju, ceptuvi un dzīvokli. Nomas maksa jānomaksā uz priekšu 4 reizes gadā: līdz 1. janvārim, 1. aprīlim, 1. jūlijam un 1. oktobrim. Nomniecei H. Dancei uz sava rēķina jāveic nepieciešamie remonti mājā, izņemot jumta remontu. (Atcerēsimies, ka tajā laikā tā bija vienstāva ēka – D. C.) Nomniece apņēmās uz sava rēķina pārbūvēt par dzīvojamo telpu viņas lietoto miltu šķūni/kambari, kas atrodas mūra mājā. Savukārt iznomātāja Palmbaha kundze atļāva bez atlīdzības minētajās telpās ierīkot tirgotavu. Rūpes par ielas tīrīšanu pie mājas un par pagalma tīrību uzņemās nomniece. Pagrabu lieto visi mājas iedzīvotāji. Nama īpašnieku maiņas gadījumā nomas līgums palika spēkā. Par līguma sastādīšanu nodeva pilsētai nomaksāta 19 rbļ. 20 kap., par reģistrēšanu zemesgrāmatā - 3 rbļ. 25 kap. Notāra Roberta fon Foigta vietā līgumu sastādīja Kārlis Dzirne. Nomas līgumu reģistrēja Cēsu-Valkas miertiesas zemesgrāmatu nodaļā. [8]
Līguma slēgšanas lietā H. Dance par padomdevēju pieaicināja māsas Matildes vīru, Cēsu draudzes skolas priekšnieku un ērģelnieku Voldemāru Bērsonu (1865-1956), jo viņas tēvs Vidzemē pazīstamais būvuzņēmējs Pēteris Pētersons nomira 69 gadus vecs 1900. gada 30. decembrī. Iespējams, ka viņi abi izloloja tālejošu mērķi – uzbūvēt pilsētas centrā lielu skaistu īres namu. Tāpēc Hermīne sāka šī nodoma realizēšanu, paņemot nomā ceptuvi, kā toreiz mēdza teikt „beķereju”.[9] Bet, - pa to laiku ģimenē risinājās kāds mīlestības stāsts. Hermīnes māsa Ernestīne 1901. gada 22. martā Cēsu Viesīgās biedrības teātrī (Vaļņu ielā 13) saskatījās un sarunājās ar Jāni Poruku, rakstnieku un dzejnieku, kuram tolaik bija 30 gadi. Lieldienās, būdami vienā pasākumā, viņi tikai vēroja viens otru no attāluma. Vēlāk Ernestīne atcerējās, ka „biju viņu jau aizmirsusi, kad jūnijā, tai pašā gadā, ieraugu Poruku atkal Cēsīs. Viņš sēž Centrālviesnīcā augšā pie loga, un liekas, ka viņam cita darba nebūtu kā skatīties ārā, jo manas māsas Dances dzīvoklis ir taisni pretī, un Poruks pastāvīgi raugās šurp.(...) Es gan tur Cēsīs nedzīvoju, bet sevišķs nemiers mani moka iet uz pilsētu skatīties, ko viņš dara.” Ernestīne apprecējās ar Jāni Poruku 1902. gada 9. decembrī.[10] Atgādinu, ka Ernestīnes māsa Hermīne Dance dzīvoja Rīgas ielā 20 vienstāva mūra ēkā, kuru varēja redzēt no viesnīcas, Rīgas ielā 17, otrā stāva istabas. Domām un iztēlei nav robežu, īpaši dzejniekam.
Hermīne Dance (1872-?),viņas māsas Matilde Bērsone (1868-1947) un Ernestīne Poruka (1875-1956), būvuzņēmēja Pētera Pētersona (1831-1900) meitas, aktīvi piedalījās sabiedriskajā dzīvē Cēsīs. Matildi Bērsoni vairākkārt izvirzīja par Viesīgās biedrības dāmu komitejas priekšnieci: no 1902. – 1905.gadam un no 1913. – 1919.gadam un no 1930. – 1938.gadam. Arī Hermīne divreiz bija dāmu komitejas priekšniece - 1905. – 1906.gadā un no 1910. – 1913.gadam. [11]
Dzīve Rīgas ielas 20. namā ritēja savu gaitu.1907. gada 13. februārī jau pazīstamais Cēsu notārs Roberts fon Foigts no sava kantora Hermeistera (Gaujas) ielā devās pie savas klientes Cēsu sīkpilsoņa atraitnes Henrietes Emīlijas Gustava meitas Palmbahas. Notāram pazīstamu liecinieku - Cēsu pilsētas valdes sekretāra Juliusa Rogenhagena,dzīvojoša Rīgas ielā Aizsilnieka mājā; 1. Cēsu augstākās zemnieku tiesas priekšsēdētāja Augusta Šuļmana, dzīvojoša Dārza (Bērzaines) ielā paša mājā un fotogrāfa Ludviga Ludviga dēla Borevica, dzīvojoša Rīgas ielā Hoppes mājā (Rīgas ielā 18) – klātbūtnē paziņoja, ka viņa vēlas notariālā kārtībā sastādīt novēlējumu. Šāds novēlējums parasti sākās ar teikumu: „Tēva un Dēla un Svētā gara vārdā. Āmen.” Tad izteica savu novēlējumu. Emīlija Palmbaha vēlējās atcelt līdz šim dotos rīkojumus. Īpaši atcelt 1892. gada 14. novembrī Foigta kantorī sastādīto novēlējumu. Viņa paziņoja, ka viņas māja Raunas-Rīgas ielā jāmanto viņas dēlam Karlam Palmbaham, uzliekot par pienākumu izmaksāt savām līdzmantiniecēm – viņas meitām un mazmeitām – viņu daļu savstarpēji vienojoties par izmaksu termiņu: 1) meitai Ernestīnei fon Ginkevičs, dzim. Palmbaha, 1250 rbļ.,2) meitai Emmai Girgens, dzim. Palmbaha, arī 1250 rbļ. un 3) mirušās meitas Johannas Boze, dzim. Palmbaha, bērniem: Ellai Brūnai, dzim. Boze, Emmai Mansfeldtei, dzim. Boze, un Katrīnai Laurencei, dzim. Boze (nomira 1908.g. 7. janvārī), visām trim kopā 1250 rbļ. vienlīdzīgās daļās. Ja neizdosies līdz viņas nāvei atstāt māju dēlam Karlam bez parādiem, tad tie jāizdala mājas mantiniekiem četrās daļās. Visu kustamo īpašumu E. Palmbaha novēlēja izdalīt viņas bērniem pēc savstarpējas vienošanās. Par apbedīšanu Emīlija Palmbaha izteica vēlēšanos tikt apglabātai Cēsu Vācu kapos līdzās savai mātei Dorisai Vitihai. Uz abu kapu vietām uzlikt vienu kapakmeni ar atbilstošiem uzrakstiem un apbedījumu vietu norobežot ar akmens stabiem stūros, ko savienotu dzelzs ķēdes. Testatore lūdza pilsētas amatpersonas pēc viņas nāves neveikt nekādus apsardzības pasākumus viņas īpašumā, bet viņas atstāto mantojumu nekavējoties pieņemt un rūpēties par to dēlam Karlam. No notāra aktu grāmatas norakstīja izrakstu uz apmaksātas veidlapas un izsniedza Emīlijai Palmbahai. Pēc viņas nāves tas iesniedzams Rīgas apgabala tiesā apstiprināt izpildīšanai. Cēsu sīkpilsoņa Palmbaha atraitne Henriete Emīlija Palmbaha nomira 1908. gada 21. septembrī 85 gadu vecumā. Testamentu izsludināja Rīgas apgabala tiesas 2. civilā nodaļa 1908.g. 18. novembrī, un tas stājās likumīgā spēkā 1909. gada 29. septembrī. Tāpat apstiprināja mantojuma bezatlīdzības pāreju, samaksājot nodevu 37 rbļ. 50 kap. 1910. gada 26. janvārī Zemesgrāmatu nodaļā reģistrēts Karla Fridriha Paula d. Palmbaha, dzīvojoša Slokā, lūgums nostiprināt zemes grāmatā mirušās mātes atstāto mantojumu Cēsīs, Rīgas ielā.[12]
Tad pat mantinieki iesniedza Rīgas apgabaltiesai paziņojumu par mantojuma sastāvu un cenu. Ēku Rīgas ielā 20 Cēsu pilsētas valde novērtēja par 3711 rbļ., 1. Rīgas apdrošināšanas sabiedrība – par 4706 rbļ. Mantinieki īpašumu novērtēja arī par 4706 rbļ. Bet tā kā nekustamam īpašumam bija nenomaksāts parāds, ķīlu zīme 1500 rbļ. par labu Girgenam, Karla māsas Emmi Matildes vīram, tad īpašuma vērtība palika 3206 rbļ. E. Palmbahas mazmeitu rīdzinieču Katrīnas Laurences, dz. Boze, un Emmas Mansfeldes, dz. Boze, intereses mantojuma lietā un ar to rīkoties pilnvaroja Alfrēdu Brūnu. [13]
Jau minēts, ka vēl savas dzīves laikā Emīlija Palmbaha iznomāja Hermīnei Dancei maiznīcu Rīgas ielā 20 līdz 1916. gadam. H. Dance īrēja arī dzīvokli namā. 1911. gada martā Hermīne Dance, aizņēmās 4000 rbļ. no mājas īpašnieka Karla Fridriha Palmbaha. Aizņēmuma atmaksa 6% no simta divas reizes gadā. Pamatkapitālu var apmaksāt pa daļām. Tajā pašā laikā, 1911. gada 9. martā, Hermīne Dance noslēdza pirkšanas-pārdošanas līgumu ar sīkpilsoni Karlu Fridrihu Palmbahu par pirkšanas summu 9000 rbļ. Jau nākamajā dienā H. Dances īpašumtiesības nostiprinātas Cēsu-Valkas Zemesgrāmatu nodaļā. Tās izdotajā izziņā 1914. gada 28. februārī, tas ir pēc tam, kad vienstāva nama vietā Rīgas ielā 20 uzbūvēts 4-stāvu nams, uzskaitīti īpašuma parādi:
- pastāvīga nodeva par Cēsu pilsētas luterāņu mācītājam 2 rbļ. 97 ½ kap. saskaņā ar ierakstu 1855.g. 26. janvārī,
- ķīlu zīme 1500 rbļ., izdevusi Henriete Emīlija Palmbaha 1892.g. 22. aprīlī par labu Ernstam Girgenam ,
- ķīlu zīme 3000 rbļ., izdevis Cēsu sīkpilsonis Karls Palmbahs 1910.g. 15. februārī par labu Hermīnei Dancei,
- ķīlu zīme 4000 rbļ., izdevusi Hermīne Dance 1911.g. 9. martā par labu Karlam Fridriham Palmbaham,
- ķīlu zīme 10 000 rbļ.(nosvītrots), izdevusi tā pati persona 1912.g. 23. maijā par labu kolēģijas reģistratoram Voldemāram Bērsonam.
- ķīlu zīme 6000 rbļ., izdevusi H. Dance 1912.g. 27. septembrī par labu V. Bērsonam,
- ķīlu zīme 10 000 rbļ. no tās pašas namīpašnieces 1912.g. 7. novembrī par labu tam pašam kreditoram,
- ķīlu zīme 10 000 rbļ. tā pati namīpašniece 1913.g. 20. aprīlī par labu tam pašam kreditoram.
Jāatzīmē, ka māsas Matildes vīrs V. Bērsons no 1906. gada līdz 1917. gadam bija pilsētas galva. Viņam par labu H. Dance izdeva vēl vienu ķīlu zīmi 5000 rbļ. 1914.gada 6. martā [14] Namīpašniece H. Dance pārņēma gan iepriekšējos parādus, gan pati aizņēmās naudu jauna nama celtniecībai.
Diemžēl, Zemesgrāmatu nodaļas aktos nav dokumenta, kas apstiprinātu, ka nekustamajā īpašumā ar zemesgrāmatas nr. 27, Rīgas ielā 20, uzcelts 4-stāvu nams. Par to liecina nama zelmiņa cilnī izveidotais gada skaitlis „1913”, kas tagad daļēji nodrupis. Par to, ka nams uzbūvēts īpašnieces Hermīnes Dances laikā, liecina virs ieejas durvīm izveidotie iniciāļi „HD”.
Hermīnes Dances māsa Ernestīne Poruka kādu laiku pēc vīra Jāņa Poruka (1871-1911) nāves dzīvoja Rīgas ielā 20. Par to zināms saistībā ar viņas ievietoto sludinājumu avīzē „Līdums” (nr. 212, 12.11.1918.) par Jāņa Poruka kopoto rakstu izdošanas līgumu ar izdevēju Augustu Goltu. Ernestīne centās nodrošināt sev iztiku, izdodot arī pastkartes ar Cēsu skatiem.
Pēc Pirmā pasaules kara, Latvijas Republikas sākuma gados Hermīne Dance sāka kārtot parādu lietas kā pilntiesīga Latvijas pilsone, kurai pasi izdeva Cēsu policija 1920.gada 21. janvārī. Hermīnei laulībā ar vīru Emīlu Cēsīs piedzima divi bērni: Irma Ernestīne - 1893. gada 26. oktobrī un dēls Emīls Arvīds - 1895. gada 16. augustā (datumi pēc vecā stila). 1918. gada nogalē Arvīds Dance bija ne tikai liecinieks, bet arī dalībnieks virknei vēsturisku notikumu:1918. gada oktobrī viņš iestājās jaundibinātajā Baltijas tehniskajā augstskolā Rīgā, pieredzēja Latvijas valsts proklamēšanu 18. novembrī, 9. decembrī iestājās iepriekšējā dienā izveidotajā Cēsu rotā, kas bija jaunās Latvijas viena no pirmajām karaspēka vienībām cīņai pret lieliniekiem. 23. decembrī, Cēsu rotai atkāpjoties no Cēsīm Ieriķu virzienā, virsleitnants Arvīds Dance uzturēja telefona sakarus starp Cēsīm un štābu Rīgā. Viņš ziņoja par izlūkošanas rezultātiem un notikumu gaitu līdz ieraudzīja tuvojošos lieliniekus. Par šo rīcību Arvīdu Danci jau 1921. gadā apbalvoja ar Lāčplēša Kara ordeni. [15] Pēc Neatkarības kara Arvīds Dance (1895-1944) 1920. gadā iestājās Latvijas Universitātes ķīmijas fakultātē, bet nepabeidza studijas.
Cēsīs viņa māte Hermīne Dance apsaimniekoja savu māju Rīgas ielā 20. Zemes grāmatu nodaļas izdotā apliecība 1924. gada jūnijā apliecina, ka par kreditoru Karlu Palmbahu vai viņa pēcnācējiem (ķīlu zīme 4000 Krievijas rubļi) ziņu nav. Uz H. Dances aizņēmumiem no V. Bērsona kopsummā par 31 000 Krievijas rubļu Zemesgrāmatu nodaļas spiedogi „Nodzēsts” parakstīti 1924.gada pirmajā pusgadā. Dēlam Arvīdam Dancem izsniegtajā Cēsu-Valkas zemesgrāmatu nodaļas izvilkumā norādīts, ka palikuši 2 parādi: ķīlu zīme 1500 rbļ. 1892. gadā par labu Ernstam Girgenam un ķīlu zīme 4000 rbļ. 1911.gadā par labu Karlam Palmbaham. [16]
Lielais īres nams prasīja prāvus izdevumus. Celtniecības izmaksas, diemžēl, nav fiksētas. Īres ieņēmumi nebija pietiekami un stabili, jo namā bieži mainījās darbnīcu un dzīvokļu īrnieki. Zemesgrāmatu nodaļā reģistrētie aizņēmumi spilgti raksturo namīpašnieces Hermīnes Dances uzņēmību un vēlmi saglabāt īpašumu.1924. gada 8. oktobrī Hermīne Dance parakstīja līgumu par Latvijas valsts aizdevumu 30 000 lati. Tā paša gada 18. oktobrī, pilnvarojot veikt procedūru savam dēlam Arvīdam Dancem, dzīvojošam Rīgā, atraitne Hermīne Dace ieķīlāja savu nekustamo īpašumu Rīgas ielā 20 un saņēma aizdevumu no valsts 20000 latu, ko apņēmās atmaksāt pēc Finansu ministrijas pirmā pieprasījuma vai piedzīšanas gadījumā maksāt 12% gadā. Šajā laikā ēku nedrīkstēja pārdot vai kādā citā veidā samazināt īpašuma vērtību. Ēka jāapdrošina pret ugunsnelaimēm. Ugunsgrēka gadījumā atlīdzību saņēma Finansu ministrija. Tā paša gada decembrī iepriekšējā aizdevuma nodrošināšanai H. Dances pilnvarnieks A.Dance nokārtoja mātei aizņēmumu no valsts 10000 latu ar tādiem pašiem noteikumiem kā iepriekš. 1925. gada septembrī, tāpat izmantojot dēlu kā pilnvarnieku, H. Dance aizņēmās Latvijas bankā 22000 latu, maksājot 10% gadā, no jauna ieķīlājot savu nekustamo īpašumu un inventāru.[17]
1926. gada maijā Hermīne Dance izdeva obligāciju 5000 latus par labu dēlam Arvīdam Dancem, ieķīlājot īpašumu Cēsīs, Rīgas ielā 20. Vēl divas obligācijas H. Dance izdeva 1926.gada 7. jūlijā A. Dancem: vienu par 5000 latu, otru par 10000 latu. Ķīlu zīmi par 10000 latu Arvīds Dance cedēja jau 12. jūlijā, atdodot parāda piedziņas tiesības rīdziniekam Eiženam Bergam. 1928. gada oktobrī Rīgas apgabaltiesa aizmuguriski nosprieda, ka piedzīt no Hermīnes Dances par labu E. Bergam 10000 latu ar 8% gadā, 459,08 Ls tiesas izdevumus un 460, 18 Ls lietas vešanas izdevumu. Pēc tiesas sprieduma E. Bergs 1928.gada 10. oktobrī obligāciju par 10000 latu cedēja firmai „Vylhuizen&Co” ar noteikumu, ka, ja kārtīgi tiek nomaksāti procenti, prasība piedzenama no H. Dances tikai pēc trim gadiem. Parāds dzēsts 1930.gada aprīlī, tas ir tad, kad nams Cēsīs, Rīgas ielā 20 bija pārdots.1926. gada septembrī H. Dance aizņēmās Latvijas bankā 5000 latus ar 10% gadā.1926.gada septembrī aizdevums 5000 lati no Latvijas bankas atmaksāts 1927. gada martā un dzēsts zemesgrāmatā.[18]
Tā kā nebija saņemti pieteikumi par mājas pirkšanas laikā mantotajiem parādiem - 1500 rbļ.1892. gadā Girgenam un 1911.gada marta parādu 4000 rbļ. bijušajam namīpašniekam Karlam Palmbaham, Rīgas apgabaltiesas 3. civilnodaļa tiesas sēdē 1928. gada 28. februārī nolēma atļaut dzēst šos divus hipotekāros parādus.[19]
Kārtojot parādus un izjūtot 1929. gadā sākušos pasaules ekonomisko krīzi, domājams, Hermīnei Dancei nobrieda lēmums pārdot nekustamo īpašumu Rīgas ielā 20. Pirmais mēģinājums pārdot īpašumu Dāvidam Ģērmanim bija nesekmīgs.
Paziņojot par nama pārdošanu, saskaņā ar Latvijas valsts likumu par pašvaldības pirmpirkuma tiesībām uz nekustamo īpašumu, Cēsu pilsētas valde, pamatojoties uz domes sēdes lēmumu, atteicās no pirmpirkuma tiesībām. Tāpēc 1930. gada 22. janvārī Hermīne Dance, dzīvojoša Cēsīs, Rīgas ielā 20, parakstīja nekustamā īpašuma pārdošanas līgumu ar konditoru Jāni Jēkaba dēlu Māziņu (Māsiņu), dzīvojošu Smiltenē, Gustava Ādolfa laukumā 7,par pirkšanas summu 87000 latu. Par nama īpašnieku maiņu un darījuma summu vēstīja arī „Cēsu Avīze” (nr. 160, 15.02.1930.). Līdz ar nekustamo īpašumu pircējs pārņēma parādu Latvijas hipotēku bankai 44000 latu un citas obligācijas, kas kopsummā bija 52000 latu, kā arī obligācijas Arvīdam Dancem kopā 20000 latu. Pircējs šī līguma parakstīšanas laikā samaksāja pārdevējai 10000 latus. Pirkšanas summas atlikumu 12999 lati pircējs deponēja Rīgas notāram Jānim Graudiņam ar noteikumu, ka šī summa izmaksājama pārdevējai pēc līguma reģistrēšanas Zemes grāmatu nodaļā. Tad pat atmaksājams parāds 5000 lati Arvīdam Dancem. Visus izdevumus – līguma noslēgšanu, apstiprināšanu, reģistrēšanu Zemes grāmatu nodaļā – sedza pircējs.[20] Interesanti, ka pasaules lielās ekonomiskās krīzes laikā, kuras sekas bija jūtamas arī Latvijā līdz pat 1940. gadam, vieniem trūka naudas, citi – iegādājās lielus īpašumus. Krīzes laikā, tāpat kā mūsdienās, Latvijas Hipotēku banka mainīja parādu atmaksas nosacījumus. Arī J. Māziņš 1930. – 1934. gadā nokārtoja dokumentus ar savu kreditoru.
1940./41. gadā PSRS okupācijas laikā Latvijā privātīpašumus nacionalizēja. Mājas iedzīvotāja Maiga Veldre vēlēdamās noskaidrot stāvokli par īpašumu, kur 5. dzīvoklī viņa dzīvoja, iesniedza 1942.g. 1. maijā iesniegumu Zemes grāmatu nodaļai, lūdzot izsniegt izziņu, ko arī saņēma. Lai atgūtu denacionalizētos īpašumus īpašnieki, arī Jānis Māziņš, dzimis 1886.g. 15. septembrī Blomes pagastā, dzīvoja Smiltenē, Gustava Ādolfa laukumā 7, kur no 1903. gada atradās viņa maiznīca un ēdienu veikals, drīz pēc Ostlandes reihskomisāra parakstīto noteikumu izsludināšanas 1943. februārī par īpašumu atgūšanu, iesniedza iesniegumu vācu okupācijas iestādei atjaunot īpašuma tiesības uz īpašumu Cēsīs, Rīgas ielā 20. Apstiprinošu dokumentu viņš saņēma 1943. gada maijā, 1944.gada februārī tas reģistrēts Cēsu-Madonas zemesgrāmatu nodaļā. 1944.g. 2.maijā Latvijas komunālā banka iesniedza lūgumu Cēsu-Madonas zemes grāmatu nodaļai dzēst trīs obligācijas par 52000 latu, kas ingrosētas uz Jāņa Māziņa nekustamo īpašumu Cēsīs, Rīgas ielā 20. Lēmums par obligāciju dzēšanu pieņemts 5. maijā. Uz ieķīlāšanas rakstiem zemes grāmatu nodaļā uzspiests spiedogs „Nodzēsts”.[21] Tā bija parādu summa Latvijas Hipotēku bankai, ko J. Māziņš „mantoja” nopērkot H. Dances īpašumu. Jāatzīmē, ka vācu okupācijas laikā 1941. – 1945. gadā oficiālā naudas vienība bija Vācijas reihsmarka.
Ziņas par nama apsaimniekošanu no 1913. gada līdz 1944. gadam ir fragmentāras. Parasti pirmajā stāvā telpas iznomāja veikaliem, konditorejām, maiznīcām. Augšstāvos atradās īres dzīvokļi, kurus izmantoja arī mazie amatnieki: adītājas, šuvējas, ārsti un citi. Ziņas par to iegūstamas pārsvarā Cēsīs izdotajās avīzēs.
Pirmais zināmais nomnieks bija vēlāk pazīstamais grāmatu izdevējs Kārlis Dūnis (1889-1942). Viņš 1919. gadā Cēsīs, Rīgas ielā 20 atvēra savu pirmo grāmatu veikalu, kur varēja iegādāties kancelejas grāmatas, kancelejas piederumus un papīru. K. Dūņa grāmatu tirgotavu izmantoja arī kā starpnieku dažādos darījumos. Piemēram, kāda viņam pazīstama persona ievietoja sludinājumu, ka vēlas iemainīt igauņu markas un lūdza pieteikties K. Dūņa grāmatu tirgotavā.[22] Drogu, parfimērijas un krāsu tirgotavas telpas M. Slaidiņš 1927. gada janvārī pārvietoja uz lielāku platību tajā pašā namā, Rīgas ielā 20. Sludinājumā 1929. gadā norādīts - „L. Pētersona skārnis Rīgas ielā 20 (Danc kundzes namā).” Vienlaicīgi 1930. gadā telpas veikaliem nomāja M. Slaidiņš, K. Ābols, M. Skrastiņš. Maiznīcas nomnieks M. Skrastiņš avīzes sludinājumā aicināja lauksaimniekus pārdot vairumā viņam rudzus un kviešus. Arī M. Skrastiņa maiznīcā aicināja vērsties interesentus par avīzē publicētajiem sludinājumiem. Piemēram, 1927. gadā kāda persona, kura negribēja atklāt savu uzvārdu, meklēja bērnu aukli ar vācu valodas zināšanām un lūdza pieteikties Skrastiņa maiznīcā. Arī citos pilsētas veikalos vai amatnieku darbnīcās bija tāda prakse.[23] Veikalos, konditorejās, maiznīcās tīrību un kārtību stingri kontrolēja. 1934. gada janvārī pārbaudītāji uzskatīja, ka M. Skrastiņa maiznīcā nav ievērota pienācīga tīrība. Tāpēc Cēsu apriņķa 1. iecirkņa miertiesnesis K. Sāns sodīja viņu ar 15 latiem soda naudas vai „maksāt nespējas gadījumā ar arestu uz 5 dienām”. Paziņojumu par notikušo ievietoja avīzē „Cēsu Vēstis”. Cēsniece Ē. Krēmere 1986. gadā atcerējās, ka Skrastiņa konditorejas skatlogi 1930. gados bijuši skaisti dekorēti.[24] Kādā dzīvoklī atradās darbnīca, kurā 1936. gadā varēja pasūtīt „dāmu korsetes dažādos fasonos kā: reforma, puskorsetes un vēdera bandāžas, krūšturus un veļu”. R. Dumbergs, ar ieeju no Skolas ielas, ierīkoja 1936. gada vasarā auto-motocikletu mehānisko remontdarbnīcu. Tur izgatavoja arī jaunas detaļas. Namā atradās arī „specialu delikatesu, kolonialpārtikas preču tirgotava”, ko sākumā uzturēja Nikolajs Grundmanis. 1933. gadā avīzē sludinājumā rakstīts – „piedāvā uz Latvijas valsts svētkiem labākās svaigās delikateses”. Tā paša gada martā viņu sodīja par tirgošanās laika neievērošanu.1936. gada rudenī veikalu pārņēma Mārtiņš Liljē. Veikalā varēja iegādāties Latvijā pazīstamu firmu saldumus: L. V. Gegingera, V. Ķuzes, T. Rigerta ražojumus. Tādas delikateses kā šķiņķi, galertu, zušus, lašus ķēniņsiļķes. Nopērkami augļi, papirosi un tabaka. M. Liljē pārdošanai savukārt iepirka olas, sviestu, sīpolus, riekstus, medu un ābolus. [25]
No 1932. gada rudens līdz 1936. gada decembrim telpas kungu un dāmu frizētavai (ar ieeju no Baznīcas ielas) nomāja frizieris J. Freibergs.
Roberts Kušķis savu ilggadīgo pulksteņu un briļļu veikalu un darbnīcu 1937. gada pavasarī pārcēla uz Rīgas ielu 20, „Māziņa kga namā”. Ieeja no baznīcas puses bija S. Daņilova mēbeļu un tapsētāju darbnīcai.
1943. gadā vācu okupācijas varas iestādes atļāva privatizēt amatniecības uzņēmumus, ko nacionalizēja padomju okupācijas laikā 1940./1941. gadā. Arī Emma Liepiņa 1943. gada oktobrī Rīgas ielā 20 atguva savu maiznīcu, kuru viņa pārņēma no Skrastiņa 1937. gada septembrī.[26] Taču jau pēc gada, ienākot Sarkanās Armijas karaspēkam, atjaunoja PSRS okupācijas varas iestādes un īpašumus nacionalizēja.
Autore: Dace Cepurīte, Mg. hist.
Pētījumu atbalsta Valsts Kultūrkapitāla fonds
1 Krastiņs, J. Jūgendstila arhitektūra Latvijā. [Rīgā]: Madris, 2018. – 216.lpp.
2 Cēsu pilsētā esošo māju un apbūvēto un neapbūvēto māju vietu revīzija tā, kā tās revidējuši un atzīmējuši 1665. g. 14. novembrī. – Latvijas Nacionālais arhīvs Latvijas Valsts vēstures arhīvs (turpmāk – LNA LVVA, 220. fonds, 1. apraksts, 1. lieta, 37. – 45. lp., vēsturnieces Māras Caunes tulkojums – Cēsu Vēstures un mākslas muzejs (turpmāk – CVMM), CM 92829.
3 Cēsu pilsētas māju laukumu saraksts, kā tie 1693. (g.) februārī pārbaudē un mērīšanā tur atrasti. – LNA LVVA, 7348. fonds, 1. apraksts, 87. lieta, vēsturnieces Māras Caunes tulkojums - CVMM, CM 92829.
4 Gruntsgabalu un mantojumu grāmata par visiem nekustamiem īpašumiem, kas pakļaujas Cēsu pilsētas maģistrāta jurisdikcijai. 1792.g. – Latvijas Nacionālais arhīvs Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 2056. fonds, 1. apraksts, 23854. lieta, 20.-21.lp., vēsturnieces Māras Caunes tulkojums - CVMM, CM 92831.
5 LNA LVVA, 2056. fonds, 1. apraksts, 20290. lieta, 2. lp.
6 Turpat, 3.- 4.lp.
7 Turpat, 6. -7.lp.
8 Turpat, 9., 80.-81.lp.
9 Ruska, S. Maz zināms sabiedrisks darbinieks. – Padomju Druva. Nr.80, 08.07.1989.; Pēteris Pētersons, dzimis 1831.g. 23. jūlijā Drabešos, nomiris 1900.g. 30. decembrī (datumi pēc vecā stila) Cēsīs, apglabāts Lauciņu kapsētā – Latviešu pilsētas draudzes personālgrāmata 1892. – 1913.g.,176. lp., CVMM, CM 106760
10 Ernestīnes atmiņas par Jāni Poruku. – Literatūra un Māksla Latvijā. Nr.13, 28.03.2002., 16. lp. http://periodika.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pp|issue:588414|article:DIVL274|page:16|query:Ernest%C4%ABnes%20Poruku%20Poruks%20
11 Latviešu pilsētas draudzes personālgrāmata 1892. – 1913., 176. lp. – CVMM, CM 106760; Jura Bērsona dzimtas koks.Sastādījis K. Dzirkalis 1970.g. – CVMM, CM 111745 (P. Pētersons un viņa sieva apglabāti Cēsīs, Lauciņu kapos, kur kapa vietā uzstādi pieminekļi-D. C.); LNA LVVA 235. fonds, 4. apraksts, 515. lieta, 33.lp.; Bērsons, V. Atmiņas un ziņas par Cēsu biedrībām un viņu darbību laikā no 1886. – 1936. gadam.(5. turpinājums) - Cēsu Vēstis. Nr. 323,08.09.1939.
12 LNA LVVA, 2056. fonds, 1. apraksts, 20290. lieta, 19. – 20., 21.lp., 17. lp.; LNA LVVA, 235. fonds,15.apraksts,676. lieta, 0040. kadrs.
13 LNA LVVA, 2056. fonds, 1. apraksts, 20290. lieta, 21.,26.lp.
14 Turpat, 30.,37.- 38.,40.,44.,46. – 48.,60.lp.
15 Latviešu pilsētas draudzes personālgrāmata 1892-1913, 47.lp.- CVMM, CM 106760; https://timenote.info/lv/Arvids-Dance
16 LNA LVVA, 2056. fonds, 1. apraksts, 20290. lieta, 63., 64.-75.lp.
17 Turpat, 77.,85., 92.,103.lp.
18 Turpat, 106.-111.,168.-170.,114.,131.-132.lp.
19 Turpat,142.lp., 149.lp.
20 Turpat, 163. lp.,160.-161.lp.
21 Turpat, 178.-186.lp.; Valdības Vēstnesis. Nr. 130,13.06.1939., 3.lp.
22 Cēsu Vēstnesis. Nr. 1, 09.01., nr. 5, 04.02.1920. – CVMM, CM 75474
23 Cēsu Avīze.Nr.1,29.01.1927., Nr. 138, 14.09.1929.,Nr. 187, 01.11.1930.; Cēsu Vēstis. Nr. 148, 01.05.1936.; Cēsu Avīze. Nr. 25, 16.07.1927.
24 Cēsu Vēstures un mākslas muzeja ekspedīcijas „Cēsis” dienasgrāmata, pierakstīts 1986.g. aprīlī.
25 Cēsu Vēstis. Nr. 149., 08.05.1936., Nr. 159, 17.07., Nr. 174, 30.10.1936.; Cēsu Avīze. Nr. 356, 18.11.1933., Nr. 322, 25.03.1933., Cēsu Vēstis. Nr. 167, 11.09.1936.
26 Cēsu Avīze. Nr. 293, 03.09.1932.; Cēsu Vēstis. Nr. 181, 18.12.1936., Nr. 194, 19.03.1937., Nr. 298, 17.03.1939., Nr. 42, 15.10.1943., Nr. 220, 17.09.1937.
