Foto

fotogrāfs Ernests Šneiderāts (1890 - ?)

Cēsis

1930 - 1934

Cēsu muzejs, CM 46465

Rīgas iela 11 (senāk Rīgas iela 11a) - starp divām mūra ēkām senāk te atradās mazs vienstāva namiņš. Tā vietā 20. gs. 20. gadu otrajā pusē izbūvēja 4-stāvu māju ar baltu ķieģelu imitācijas apmetumu.
Ziņas par namīpašumu lasāmas 19. gs. beigu dokumentos. Īpašuma tiesības uz zemi un māju 1884.g. jūnijā Cēsu Maģistrāts nostiprinājis Cēsu tirgotājam Jēkabam Kampem, kurš to nopircis izsolē par 4905 sudraba rubļiem. Reģistrā noteikts, ka īpašniekam jāveic ikgadējs maksājums Cēsu pilsētas luterāņu mācītājam 2 rbļ. 20 kapeikas. Jaunas nama īpašnieks J. Kampe 1885. gadā aizņēmās no Vidzemes pilsētu hipotēku biedrības 3000 rbļ., 1895. gadā - 500 rbļ., ieķīlājot savu īpašumu Rīgas ielā. [1] 1896. gadā J. Kampe aizņēmās naudu no būvmeistara Ivana Hoppes. [2] Nav norādīts, kādai vajadzībai J. Kampe aizņēmās naudu. Pēc vairākiem gadiem,1907. gadā, zemesgrāmatā ierakstīts, ka māja pieder Jēkabam Eicenam, 1915. gadā - Rīgas cunftes biedram Juliusam Kamīnam, kurš nomaksāja uz īpašumu esošos J. Kampes paņemtos parādus - 3000 rbļ. un 500 rbļ. [3] J. Kamīna īpašumu - vienstāva mūra ēku ar piebūvēm - Rīgas sastarpējās apdrošināšanas biedrības aģents Johans Muuss 1916. gada rudenī novērtēja un apdrošināja par 5500 rbļ. Tūlīt pēc tam J. Kamīns pārdeva īpašumu Emīlijai Počabskai, "pēc pirmā vīra Bērziņ, dzimusi Liepiņ", par 8000 rbļ. Viņas vīrs Nazarijs Počabskis bija zemnieks Kijevas guberņas Umanskas apriņķa Mašurovskas pagasta Romanovku ciemā, taču 1916. gadā, Pirmā pasaules kara laikā, atradās uz tralera "Planēta".[4] 1920. gada janvārī viņš Cēsu policijas priekšniekam uzrādīja Latvijā izdotu pasi.
Nama īpašniece E. Počabska, 1925.g. martā aizņēmās no Latvijas hipotēku bankas 5500 latus uz 18 gadiem ar 8 % gadā, ieķīlājot savu īpašumu Rīgas ielā. Nauda bija paredzēta noteiktam mērķim - izbūvēt nama otro stāvu. Tā paša gada septembrī E. Počabska nama izbūvei aizņēmās vēl 14500 latus, 1926. gada jūnijā - 3000 latus. Viņa aizņēmās naudu arī no privātpersonām: no kaimiņu nama īpašnieka J. Vitenberga 1000 latus ar 10% gadā, no P. Kazaka 2000 latus. [5] Namam uzbūvēja ne tikai otro stāvu, bet arī trešo un ceturto stāvu.
Nākamais dokuments zemes grāmatā vēsta, ka īpašuma tiesības 1929. gada 30. maijā apstiprinātas Eduardam Amatam. Viņš nopirka īpašumu par 48000, 60 Ls. Pircējs palika parādā E. Počabskai 5000 latus, ko apņēmās nomaksāt divu gadu laikā. Jaunais īpašnieks uzņēmās no hipotēku bankas E. Počabskai izsniegto aizdevumu atmaksu. Nama izbūve bija jāpabeidz Ed. Amatam. Lai to izdarītu Ed. Amats paņēma vēl vienu aizdevumu 10000 latus. Bijušajai nama īpašniecei Ed. Amats izīrēja divistabu dzīvokli trešajā stāvā un malkas šķūnīti sētā. Pats Ed. Amats dzīvoja Mazajā Pļavas ielā. Savā majā Rīgas ielā viņš sāka dzīvot 1933. gadā. Pēc trīs gadiem,1936. gadā, Ed. Amats ( dz. 1870.g. Cēsīs) īpašumu līdzīgās daļās uzdāvināja sievai Kristīnei Amats (dz. 1893.g. Raunā) un dēlam Eduardam-Aleksandram Amatam ( dz. 1914.g. 29. novembrī Cēsīs). Ed. Amats pārcēlās dzīvot uz namu Valdemāra ielā 8. [6]
1938. gada septembrī bijušo nama saimnieci Emīliju Veisbergu atraitni Počabsku, dzimušu Liepiņu no sēru mājas Rīgas ielā 11 izvadīja uz pareizticīgo kapiem.[7]
Ed. Amats bija kurpnieku amata meistars, absolvējis Roberta Kneseļa kurpnieku institūtu Vīnē. Savu apavu veikalu un darbnīcu, kas līdz šim atradās īrētās telpās Rīgas ielā 7, Ed. Amats iekārtoja sava nama 1. stāvā. Viņa namā telpas īrēja G. Auguste veikalam, M. Skrastiņa veļas darbnīcai. Tur atradās cepuru un modes preču veikals.[8] Citas telpas izīrēja: drēbnieka E. Švolkovska darbnīcai, A. Magonītes adīšanas un šūšanas darbnīcai, I klases šuvējai A. Ķiberei. [9]
No 1925. gada 1. decembra Augusts Upenieks, dzīvojošs Piebalgas ielā 8, atvēra fotodarbnīcu Rīgas ielā 11. Viņš pārnācis no Rīgas, kur viņam bijusi sava fotoiestāde. 1930.gadā viņs izstājās no kara dienesta, lai nodarbotos vienīgi kā fotogrāfs. A. Upenieks bija avīzes "Jaunākās Ziņas" līdzstrādnieks, iesūtīja savas fotogrāfijas dažādiem žurnāliem. Tāpēc "Cēsu Avīzē" viņš ievietoja lūgumu pieteikt viņam sabiedriskos notikumus, lai varētu tos fotografēt un nosūtīt "Jaunākajām Ziņām". A. Upenieku uzaicināja fotografēt Igaunijas dziesmu svētkus Tallinā ar viņa jaunizgudroto fotoaparātu. Nesaskaņu dēļ ģimenē A. Upenieks 1934.g. vasarā pārcēlās uz Valmieru, kur strādāja par šoferi. [10]
Vēlāk ,1937.gadā, fotodarbnīcā strādāja E. Vilnis. 1939. gada decembrī uz šejieni pārcēlās fotogrāfs V. Skrastiņš. Viņš, tāpat kā vairāki citi Cēsu fotogrāfi, 1941.gadā, - ieguva tiesības gatavot foto pasēm. [11]
Nama iedzīvotājus 1934. gadā satrauca skumja vēsts, - miris Rīgas ielā 11 dzīvojušais žurnālists, avīzes "Cēsu Nedēļa" faktiskais redaktors Jānis Tormanis (dz. 1911.g.). Viņu apglabāja Lejas kapos. [12]
Ēkas 1. stāvā 1927. gada vasarā tika atvērta kafejnīca-ēdienu nams "Zelta Enkurs". Cēsnieku izklaidei tur uzstādīja franču biljarda galdu. Pēc 11 darbības gadiem,1938. g. 12. februārī, tās vietā firma "L. K. Ozols" atvēra kafejnīcu-konditoreju "Lita". Kafejnīcu savienoja ar līdzās esošo firmas īpašnieces Lūcijas Ozolas augļu un saldumu veikalu. Glītas un mājīgas telpas izkrāsojis daiļkrāsotājs P. Majors. Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras izsludinātajā skatlogu dekorēšanas sacensībā L. Ozolas veikals saņēma vienu no pirmajām godalgām. Pie kafejnīcas izbūvēja arī modernu ceptuvi, kur pieredzējis Rīgas O. Švarca kafejnīcas konditors cepa visdažādākos cepumus. Vasarā galdiņus varēja novietot arī dārzā. Kafejnīcā apmeklētājiem piedāvāja 9 šķirņu saldējumu. 1938. g. rudenī kafejnīca paplašinājās, iekārtojot telpas ēkas 2. stāvā. Darba dienu vakaros un sestdienās mūziku spēlēja trio. Pēc nacionalizācijas 1941. gadā kafejnīcu pārņēma Cēsu patērētāju biedrība. 1941. - 1944. gadā, vācu okupācijas vara to pārveidoja par karavīru kafejnīcu. Vietējiem iedzīvotājiem tā bija pieejama līdz 5 pēcpusdienā. [13]
Arī mūsdienās te var baudīt saldējumu un ātrās uzkodas. Uzraksts skatlogā vēsta, ka te atrodas "Poga".
Vēl kāds stāsts par Rīgas ielas 11. nama iedzīvotājas likteni. Rīgas ielā 11 vācu okupācijas laikā dzīvoja Marta Vītola. 1942. gada beigās viņa un vēl divas cēsnieces klausījušās Maskavas raidstacijā profesora Kirhenšteina runu un to atstāstījušas citiem. Par to kāds paziņoja policijai, jo klausīties ārzemju raidstacijas bija aizliegts. Vācu sevišķā tiesa izbraukuma sēdē Cēsīs 1943. gada martā sodīja M. Vītolu ar "2 gadiem pārmācības namā līdz ar pilsonisko tiesību zaudēšanu uz 2 gadiem." Pasludinot spriedumu, tiesas priekšsēdētājs atzīmēja, ka spriedums ir atbilstošs ( nav tik bargs, kā varēja būt citā gadījumā), jo ņemts vērā, ka apsūdzētā bija 3 bērnu māte.[14]
Padomju okupācijas gadā nacionalizēto māju Kristīne un dēls Eduards Aleksandrs Amati atguva īpašumā 1943.g. decembrī.[15]
Padomju laikā, 1966.g. janvārī, Rīgas ielā 11 atklāja specializētu trauku veikalu, kas no 1994.g. 20. jūlija reģistrēts kā sabiedrība ar ierobežotu atbildību (SIA) "Trauki" [16]. Tas šajās telpās atrodas arī šodien., 2016. gada janvārī.

Autore: Dace Cepurīte

1 LVVA 2056.f., 1. apr., 20282. lieta, 3. lp.
2 Turpat, 8.lp.
3 Turpat, 22. lp., 30. lp., 32. lp.
4 Turpat, 42. - 49. lp.
5 Turpat, 61., 68., 73., 80., 82., 87. lp.
6 Turpat, 105., 110., 133., 153., 179. lp.
7 Cēsu Avīze. 1929.g. 1. jūnijā; Cēsu Vēstis. 1938.g. 9. septembrī
8 Cēsu Avīze. 1929.g. 16. novembrī, 1930.g. 1. novembrī, 1933.g. 23. decembrī; Cēsu Vēstis. 1937.g. 7. maijā
9 Cēsu Avīze. 1927.g. 11. jūnijā, 1929.g. 23. februārī, 1931.g. 7. novembrī.
10 Cēsu Avīze. 1929.g. 23. novembrī, 1930.g. 26. aprīlī, 1930. g. 17. maijā, 1933.g. 23. jūnijā, 1934.g. 2. jūnijā
11 Cēsu Vēstis. 1937.g. 1. janvārī; Cēsu Stars. 1941.g. 12. aprīlī
12 Cēsu Avīze. 1934.g. 13. janvārī
13 Cēsu Avīze. 1927.g. 30. jūlijā, 20. augustā; Cēsu Vēstis. 1937.g. 23. aprīlī, 1938.g. 28. janvārī, 11. februārī, 18. februārī, 30. septembrī,1939.g. 11. augustā; Cēsu Stars. 1941.g. 12. aprīlī; Cēsu Vēstis. 1943. g. 3. septembrī
14 Cēsu Vēstis. 1943.g. 19. martā
15 LVVA 2056.f., 1. apr., 20282. lieta, 193.-194.lp.
16 Cēsis. Īsa hronika 1966-1970. Cēsīs, 1971. - 6. lpp.; Cēsu hronika. Cēsīs, 2006. - 171. lpp.