18. gadsimta beigās tagadējā adresē Rīgas ielā 27 bija divi šauri gruntsgabali. Vienā no tiem atradusies maza fahverka jeb pildrežģa māja, kādas, domājams, pārsvarā agrāk bija Cēsīs. Blakus atradās cita koka māja. Apvienotajā gruntsgabalā fotogrāfa G. Cīmena ap 1860. gadu uzņemtajā fotogrāfijā redzama vienstāva koka ēka ar izbūvi. Ap 1899. – 1900. gadu tai uzbūvēts otrais stāvs, par ko liecina Borevicu izdotās pastkartes.

Zviedrijas mērnieka J. A Ulriha 1693. gada Cēsu plānā nepāra numuru ēku gruntsgabali pie Tirgus laukuma iezīmēti ļoti šauri. 1787. gada Fridriha fon Reihela (Reichel) uzmērītajā un 1815. gadā zemes mērnieka Joahima Heinriha Herteļa (Haertel) sastādītajā un papildinātajā plānā redzams, ka vairāki gruntsgabali apvienoti vienā. Arī nekustamais īpašums ar vēlāko adresi Rīgas ielā 27 izveidojies, apvienojot divus gruntsgabalus.

Viens no gruntsgabaliem Rīgas ielā pie Tirgus laukuma iepretim akai 18. gs. beigās piederēja birģermeistaram Johanam Benjaminam Vilkem (Wilke). Tajā atradās maza fahverka māja. Kaimiņos dzīvoja tirgotājs un aptiekārs Karls Gustavs Brauns (1727, Smiltenē-1800, Cēsīs), viņš  „baudīja ķeizarienes Elizabetes iemīļotā grāfa Bestuževa Rjumina īpašo labvēlību, kurš viņu iecēla par Cēsu rātskungu”. Tāpat viņš saņēma privilēģiju 1756. gadā atvērt aptieku Cēsīs. Pēc 36 gadu darbības, 1792. gada 7. janvārī, 59 gadus vecais K. G. Brauns pārdeva aptiekas koncesiju un savu īpašumu, uz kura atradās „liela koka māja ar aptieku”, kaimiņam Rīgas Zilās aptiekas īpašniekam J. B. Vilkem. Pēc viņa nāves īpašumu ieguva mantinieki, bet 1823. gadā īpašumu ieguva aptiekārs Aleksandrs Vilke, noslēdzot līgumu ar pārējiem mantiniekiem. [1] A. Vilke 1852. gadā pārdeva īpašumu un aptiekas koncesiju birģermeistaram un aptiekāram Johanam Gotlībam Vilceram (Wiltzer,Kurzemē, ?-1866), kurš ieguva arī Drezdena aptiekas koncesiju.[2]

Nams Cēsīs, Rīgas ielā 27, un līdzās esošie nami, attēlā pirmo reizi skatāmi fotogrāfa Gustava Hermaņa Cīmena (Ziemens,1815-1876) uzņemtajā fotogrāfijā ap 1860. gadu. Tolaik J. G. Vilcera īpašumā Rīgas ielā 27 redzama vienstāva koka dzīvojamā māja ar jumta izbūvi centrālajā daļā. Diemžēl, izkārtnes teksts virs ieejas durvīm nav salasāms. Jāatzīmē, ka tā bija viena no pirmajām G. Cīmena Cēsīs uzņemtajām fotogrāfijām. [3]

Nākamā ziņa par nekustamo īpašumu Cēsīs, Rīgas ielā 27, ar zemes grāmatas nr. 34, norāda, ka Cēsu Maģistrātā 1870. gada 19. martā tas nostiprināts Helenai Emīlijai Lukaševicai, dzimusi Šeibere (Schueber), saskaņā ar pirkšanas-pārdošanas līgumu no Justusa H. A. Meijera, noslēgts tā paša gada 18. martā par 5200 rbļ. Emīlijas Lukaševicas vīrs tirgotājs Pauls Fridrihs Lukaševics ( Lukaschewitz,1826-1910), bija dzimis Smiltenē. Nav ziņu par viņa ierašanos Cēsīs, bet viņa laulība ar Emīliju reģistrēta Cēsu evanģeliski luteriskās vācu draudzes grāmatā 1853. gada aprīlī.[4]

P. Lukaševics tirgoja dažādas preces. No 1876. gada līdz 1883. gadam viņš pārdeva a/s „Iļģuciema alus darītava” koncentrēto iesala ekstraktu. Tad pat Cēsīs pie P. Lukaševica, A. Petersena, H. Bolcmaņa, V. Zēbodes, Emīla Pētersona un J. Steinbauma varēja iegādāties Malmberg&Co dažāda veida tējas, kafiju un cukuru. Tirgotājs P. Lukaševics Cēsīs bija viens no retajiem, pie kura kompānija „Stolberg&Burchard” turēja krājumā vīna produkciju ( vēl tikai Jelgavā, Talsos, Valmierā un Viru), vēlākos gados – īpašu Franča Hristofa  firmas grīdas laku (glanz lack). [5] Tirgotājs un Cēsu rātskungs Pauls Lukaševics atbalstīja no 19. gadsimta sākuma populāro Baltijas senatnes pētniecību. Viņš Baltijas vēstures un senatnes pētītāju biedrības (dib. 1834.) muzejam, ievērojot mantinieku tiesības, uz nenoteiktu laiku nodeva 1749. gadā meistara O. Vernekes (Werneck) no iekšpuses apzeltītu sudraba tabakas dozi ar attēlu „Cēsu pils drupu skats”(Ansicht der Ruine von Schloss Wenden).[6]

Līdzīgi kā citi īpašumi arī šis E. Lukaševicas iegūtais īpašums jau no 1852. gada apgrūtināts ar parādiem, ko papildināja Emilijas Lukaševicas un viņas vīrs Paula Fridriha Lukaševica naudas aizņēmumi no Vidzemes pilsētu hipotēku biedrības un no privātpersonām: Elīzes fon Betiheres (Betticher), Kalnamuižas nomnieces Amalijas fon Petersenas, dzimušas Apinga (1821-1900). No 1879. gada līdz 1886. gadam Lukaševici bija aizņēmušies 4500 rubļu. Vēl vienu apgrūtinājumu E. Lukaševicas īpašumam uzlika Cēsu Maģistrāts 1886.gada 9. oktobrī - īpašumam noteiktas servitūta tiesības brīvai izbraukšanai par labu P. Bēra (Behr) nekustamajam īpašumam Rīgas ielā 25. [7]

Nozīmīga informācija par namiem Gruntsgabalā Rīgas ielā 27 iegūstama no obligācijas, ko 1886.g. 25. februārī izdeva Cēsu 2. ģildes tirgotājs Pauls Lukaševics un viņa sieva Emīlija Lukaševica, aizņemoties no Rīgas tirgotāja atraitnes Henrietes Adelheides Hristofa m. Šeiberes, dz. Bloka, skaidrā naudā 10 500 rbļ. ar 5% gadā, izdodot ķīlu zīmi par savu nekustamo īpašumu: 1) koka dzīvojamo māju ar mūra piebūvēm uz pilnā īpašumā esošas zemes, kas nostiprināts Emilijai Lukaševicai, 2) koka dzīvojamā māja uz pilnā īpašumā esošas zemes, kas nostiprināts Paulam Lukaševicam, un 3) dārzs aiz pilsētas vaļņa ar zemes grāmatas nr. 17, nostiprināts Emilijai Lukaševicai. Tātad, iespējams, pastāvēja dalītais īpašums un 2 koka dzīvojamās mājas. Viena dzīvojamā ēka atradās pie Rīgas ielas, otra – pagalma pusē ar skatu uz Vaļņu ielu. Gruntsgabalā atradās un vēl tagad redzama arī trešā ēka, kas parādīta S. Kleina uzmērītajā un1895. gadā papildinātajā Cēsu pilsētas plānā [8]

Parādus atmaksāja un ņēma atkal jaunus aizdevumus. Uz zemes grāmatā iešūtajām parādzīmēm spiedogs „Nodzēsts” un paraksts 1899.gadā liecina, ka daļa parādu atmaksāti. Obligācijas dzēšanu kārtoja dēls Oskars Paula dēls Lukaševics, dzīvojošs Rīgas ielā 31. Tā paša gada 17. novembrī reģistrēts Emīlijas Lukaševicas, dzīv. Rīgas ielā pašas namā, jauns aizņēmums Vidzemes pilsētu hipotēku biedrībā 5500 rbļ.[9] Aizņēmumos, diemžēl, nav norādīts naudas izlietošanas mērķis.

Domājams, ka šajā laikā pie Rīgas ielas pieguļošajai ēkai izbūvēja otro stāvu. Aplūkojot Cēsu fotogrāfu un pastkaršu izdevēju tēva un dēla  Bernharda Ludviga Borevica (Borewitz,1851-1902) un Ludviga Heinriha Borevica (1875-1913) izdotās pastkartes, redzams, ka 1898. gadā pa pastu gājušajās pastkartēs Rīgas ielā 27 ir vienstāva ēka, bet 1900. gadā nosūtītajā pastkartē – divstāvu koka ēka ar dekoratīvu koka izgriezumu zelminī. Varam pieņemt, ka Rīgas ielā 27 ēkas otrais stāvs uzbūvēts 1899. – 1900. gadā.

Acīmredzami, pēc vīra nāves 1910. gadā neizdevās sabalansēt ieņēmumus un izdevumus, tāpēc nekustamo īpašumu Rīgas ielā 27 Emīlija Lukašvica pārdeva Robertam Aleksandra d. fon Fegezakam (Vegesack). Saskaņā ar noslēgto pirkšanas-pārdošanas līgumu 1912. gada 28. janvārī par summu 32500 rbļ. Te jāņem vērā, ka no 1909. gada Krievijā strauji pieauga inflācija un rubļi zaudēja savu vērtību. Tāpēc pārdošanas summa, domājams, nebija augsta.

Tiesības uz nekustamo īpašumu Cēsīs, Rīgas-Raunas ielā R. fon Fegezakam nostiprināja Cēsu-Valkas Zemes grāmatu nodaļā 1912.gada 30. janvārī. Īpašumu apgrūtināja 1) ikgadējs maksājums 4 rbļ. 86 ½ kap. par labu pilsētas luterāņu mācītājam saskaņā ar ierakstu 1855.gada 26. janvārī, 2) iebraukšanas servitūts par labu kaimiņam Rīgas ielā 25[10]

Pēc 6 gadiem, 1918. gada 28. septembrī, Roberts fon Fegezaks īpašumu pārdeva Oskaram Jēpem par pirkšanas summu 90000 vācu markas, maksājot pa daļām. Pie līguma parakstīšanas O. Jēpe samaksāja 10000 vācu markas. Par 40000 vācu markām O. Jēpe 1918.gada 11. oktobrī izdeva R. fon Fegezakam obligāciju ar 5% gadā. Kā iepriekš, saglabājās apgrūtinājums, proti, ikgadējs maksājums pilsētas luterāņu mācītājam un brīvas iebraukšanas servitūta tiesības par labu nekustamam īpašumam Rīgas 25. [11] Darījums notika vācu okupācijas laika Pirmā pasaules kara ietvaros, kad naudai bija diezgan nosacīta vērtība.

Nama īpašnieks Oskars Jēpe (1875-1951), jaunpiebaldzēns, bija apguvis grāmatu sējēja prasmes pie grāmatnieka Jāņa Ozola (1859-1906) Vecpiebalgā, vēlāk – viņa grāmatniecības uzņēmumā Cēsīs saņēma teicamu literāro audzināšanu. O. Jēpe izveidoja kompleksu grāmatniecības uzņēmumu: sietuvi (1903), izdevniecību (1905), veikalu (1907), tipogrāfiju (1911., līdz 1920. gadam kopīgs īpašums ar brāli Rūdolfu Jēpi), maksas bibliotēku (1912). [12]

1920. gada 29. janvārī Oskars Jēpe saņēma Cēsu pilsētas policijas priekšnieka izdotu Latvijas pilsoņa pasi Veiksmīgā darbība Cēsīs un perspektīva darboties Rīgā ( 1922. gadā O. Jēpe atvēra grāmatu veikalu Kr. Barona ielā 24/26) iedrošināja O. Jēpi iegādāties īpašumu. Ļoti veiksmīgi darbojās arī brālis Rūdolfs savā tipogrāfijā. Iespējams, lai paplašinātu savas izdevniecības darbību Oskars Jēpe 1925. gada 26. februārī, dzīvojošs Rīgā, Lāčplēša ielā, aizņēmās no brāļa Rūdolfa Jēpes Cēsīs, L. Katrīnas ielā 1, 10000 latus un 5000 latus, maksājot 12% par katru pusgadu uz priekšu. O. Jēpe ieķīlāja sev piederošo nekustamo īpašumu Cēsīs, Rīgas ielā 27, kur atradās viņa grāmatniecības uzņēmums. Vēl 15000 latus Oskars Jēpe aizņēmās 1926. gada 15. aprīlī no brāļa Rūdolfa Jēpes (1886-1959). Par obligāciju izdošanu O. Jēpe saņēma atļaujas no Tieslietu ministrijas un par to, katru reizi samaksāja obligācijas nodokli 300 lati. No Cēsu Savstarpējās kredītbiedrības ar Tieslietu ministrijas atļauju Oskars Jēpe, dzīvojošs Rīgā, Kr. Barona ielā 24/26, 1927. gada 26. februārī aizņēmās 10000 un 3000 latus, 1927. gada 28. februārī – vēl 10000 latus, ieķīlājot nekustamo īpašumu Cēsīs. Diemžēl, O. Jēpes darbība Rīgā bija neveiksmīga, par ko liecina vairāki naudas aizņēmumi, Rīgas veikala likvidēšana un atgriešanās Cēsīs. 1927. gada 11. aprīlī O. Jēpe vēl aizņēmās naudu no Edgara Fridriha Zemeļa 7000 latu, atkal ieķīlājot savu nekustamo īpašumu. [13] O. Jēpes grāmatniecības uzņēmums, tāpat kā daudzi citi uzņēmumi pasaules ekonomiskās krīzes ietekmē, vispirms sašaurinājās, pēc tam 1938. gadā bankrotēja. Jau 1931. gadā valsts nodokļu piedzīšanai izsludināja ūtrupi, kurā pārdos Oskara Jēpes veikala preci -18 dažādus čemodānus. Pēc 5 gadiem Rīgas apgabaltiesas Cēsu apriņķa tiesu izpildītājs H. Birkhāns 1936. gada 9. maijā izsludināja O. Jēpes kustamās mantas, t.i. grāmatu, rakstāmlietu u.c. lietu izsoli. Mantas novērtētas par 3568,41 Ls. Grāmatizdevējs O. Jēpe kopumā bija izdevis ap 230 dažāda nosaukuma grāmatas, tajā skaitā mācību grāmatas. 1930. gadā Oskaru Jēpi apbalvoja ar V šķiras Triju Zvaigžņu ordeni.[14] O. Jēpes meita Ilze Jēpe (1900-1972) bija viena no pirmajām sievietēm arhitektēm Latvijā. (https://timenote.info/lv/Ilze-Jepe )

Domājot par sava grāmatniecības uzņēmuma sašaurināšanu, jau 1929. gada ziemā O. Jēpe plānoja pārdot nekustamo īpašumu Rīgas ielā 27. Par to interesējās brāļi Pētersoni. Tā kā Cēsu pilsētas valde atteicās no pirmpirkuma tiesībām, darījumu varēja turpināt. ( 93.lp.) Pirkšanas-pārdošanas līgumu O. Jēpe noslēdza 1931. gada 16. februārī ar brāļiem Hermani Pētera d. un Robertu Pētera d. Pētersoniem. Pirmajam – divas ideālās trešdaļas, otrajam – viena ideālā trešdaļa par pirkšanas summu 47002 lati. Kā pašparādu Pētersoni uzņēmās visas O. Jēpes izdotās obligācijas Cēsu Savstarpējai kredītbiedrībai, kopsummā par 27000 latu,kā arī  Rūdolfam Jēpem izdotās obligācijas par 20000 latu, kas ieķīlātas Rīgas amatnieku biedrības krājaizdevu sabiedrībā un Latvijas Bankas Cēsu nodaļā, ko ierēķināja pirkšanas summā. Ar to visa pirkšanas summa pilnīgi nosegta. Līguma noslēgšanu ar brāļa pilnvarojumu veica Hermanis Pētersons, dzīvojošs Rīgā. [15] Obligācija par 40000 vācu markām, izdota par labu R. fon Fegezakam, bija cedēta vairākkārt: 1921. gadā obligāciju uzrādīja Roberta fon Fegezaka pilnvarotā, viņa māsa Lūcija fon Fegezaka, dzīvojoša Cēsīs, Mazā Katrīnas ielā 11. Nav zināms, kā obligāciju ieguva Pēteris Andrejs Ķīsis ( dzim. 1906.g. 2. dec. Mārsnēnu pagasta „Sniedzēs”, dzīvojošs Cēsīs, Puķu ielā 16), kurš 1936. gadā Cēsu notāram Jānim Jurģim iesniedza parakstu, ka parāda kapitāls un procenti samaksāti, tāpēc obligācija zemes grāmatā dzēšama. [16] Oskars Jēpe ar ģimeni pārcēlās uz pastāvīgu dzīvi savā vasarnīcā Cēsu Gaujas kalnā, bet nama Rīgas ielā 27 pirmajā stāvā joprojām atradās grāmatnīca.

 Pēc grāmatniecības uzņēmuma bankrota par Oskara Jēpes grāmatnīcas īpašnieku kļuva viņa dēls Ernests Jēpe. No 1938. gada jūlija līdz 1943. gadam O. Jēpe strādāja kā atbildīgais vadītājs grāmatnīcā - "E. Jēpes grāmatu veikals". 1944. gada 15. decembrī Cēsu apriņķa Izpildu komiteja atļāva O.Jēpem atvērt grāmatu tirgotavu un antikvariātu Cēsīs, Rīgas ielā 27. 1947. gada 1. janvārī atļauju vairs neizsniedza un O. Jēpe savu darbību grāmatniecībā izbeidza. [17]

 Nama 1. stāvā pārējās telpas iznomāja citiem tirgotājiem, bet otrajā stāvā pārsvarā atradās dzīvokļi, arī individuālā darba darbnīcas. Tirdzniecībai bija izmantojamas arī pagalmā esošās ēkas.1930. gadā E. Rozentāle savu šūšanas darbnīcu pārvietoja no Rīgas ielas 17 uz namu Rīgas ielā 27, bet jau 1931. gada aprīlī pārcēlās uz citu namu. Ekonomiskās krīzes ietekmē veikalu likvidēja tirdzniecības firma „P. Ogriņš un P. Prikuls” Rīgas ielā 27, sākot preču izpārdošanu par pazeminātām cenām: traukus, būvapkalumus, krāsas, amatnieku darba rīkus. E. Niderbergers savā veikalā pārdeva cepures. Turpat „dāmu un kungu cepures tiek tīrītas un presētas par lētām cenām”. Līdzās O. Jēpes grāmatnīcai, nama jaunie īpašnieki 1931. gada oktobrī atvēra H. Pētersona manufaktūras veikalu, kur varēja nopirkt gatavus apģērbus, botes un galošas, galantērijas preces, audumus, modes preces, dāvanas iesvētībām. Sacensībā par skatlogu dekorēšanu 1937. gadā tas saņēma Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras atzinības rakstu.Par pulcēšanās vietu Rīgas ielā 27 bija izvēlējušies Latvijas Vanagu 12. Cēsu vanagu novada biedri.[18] Barbarisku rīcību piedzīvoja cēsnieki padomju varas okupācijas laikā 1940./1941. gadā. Par to liecina sludinājums avīzē „Cēsu Vēstis” 1941. gada 12. decembrī: „Cēsu pilsētas vecākais uzaicina pieteikties līdz .š.g. 20. decembrim Rīgas ielā 27 bij. Vojentorga veikalā (kara tirdzniecības veikalā – D. C.) personas (vai viņu piederīgos), kuru mantas pēc boļševiku varas izbeigšanās no sekojošiem dzīvokļiem novietotas pilsētas noliktavās”. Uzskaitīti 21 īpašnieks, kuri var saņemt atpakaļ savas mantas.

Tā paša gada citā avīzes numurā vīrietis J. K. precību piedāvājumus lūdza nodot „Cēsīs, Jēpes kga grāmatu veikalā”. Vācu okupācijas varas pārstāvis E. Valdmans (Waldmann) paziņoja, ka 1942. gada 6. jūlijā pulksten 9 Rīgas ielā 27 „tiks atvērta vācu „Wermacht-Cafe”. Tiks pieļauti civilpersonu apmeklējumi”. Namā atradās vieta arī Vasmaņa frizētavai.[19]

1940. gada 8. janvārī Cēsu-Valkas zemesgrāmatu nodaļas izsniegtajā izziņā Latvijas Bankai par nekustamo īpašumu Cēsīs, Rīgas ielā 27 norādīti visi tie paši hipotekārie parādi, ko brāļi Pētersoni pārņēma līdz ar nekustamā īpašuma pirkumu 1931. gadā. 1943. gada martā Rīgā dzīvojošais Eižens Pētersons sāka kārtot padomju okupācijas laikā nacionalizētā īpašuma atgūšanu. Taču process ievilkās, jo Zemesgrāmatu nodaļa neizsniedza prasīto izziņu. Nodeva 2,50 RM bija jāsamaksā iepriekš. Atkārtotu pieprasījumu un lūgumu atbildēt steidzīgi Zemesgrāmatu nodaļa saņēma 1943. gada 19. novembrī, jo reprivatizācijas dokumentu iesniegšanas termiņš bija noteikts 30. novembris. Taču reprivatizācijas apliecības zemes grāmatā nav.[20] Domājams, ka Otrais pasaules karš izklīdināja arī Pētersonu ģimeni.

P.S. Padomju varas okupācijas laikā, 1950. gada 6. jūnijā, Cēsīs, Rīgas ielā 27 atvēra pirmo veikalu kolhozu saražotās produkcijas pārdošanai. [21]

Autore: Dace Cepurīte, Mg.hist.

Pētījumu atbalsta Valsts kultūrkapitāla fonds.

1 Gruntsgabalu un mantojumu grāmata par visiem nekustamiem īpašumiem, kas pakļaujas Cēsu pilsētas maģistrāta jurisdikcijai. 1792.g. – Latvijas Nacionālais arhīvs Latvijas Valsts vēstures arhīvs(turpmāk – LNA LVVA), 2056. fonds, 1. apraksts, 23854. lieta, 25.-26.lp., vēsturnieces Māras Caunes tulkojums – Cēsu Vēstures un mākslas muzejs (turpmāk - CVMM), CM 92831; Cēsu pilsētas iedzīvotāju grāmata 1786.gads. – CVMM, CM 6566; Rigische Anzeigen.Nr. 36, 06.09.1792.

2 Lichinger, F. Aus Russlands pharmazeutischer Vergangenheit. - Latvijas Farmaceitu Žurnāls. Nr. 8, 01.08.1928.,261.lp.

3 Pumpuriņš, T. Cēsu pirmā fotogrāfa Gustava Cīmena 200 gadu jubilejas atcerei veltīta izstāde.

https://cesupils.lv/cesu-pirma-fotografa-gustava-cimena-200-gadu-jubilejas-atcerei-veltita-izstade/]

4 LNA LVVA 235. fonds, 3. apraksts,209. lieta, 155.lpp., 15. apraksts, 676.lieta, 59. lpp., 4. apraksts, 537. lieta, 7.lp.

5 Zeitung für Sadt und Land. Nr. 248, 24.10.1876., 3.lpp., Nr. 101, 07.05.1894., 3.lpp.; Rigasche Zeitung. Nr. 184, 13.08.1883., 8.lpp., Nr. 200, 31.08.1877.,8.lpp.; Düna Zeitung. Nr. 275, 04.12.1891., 4.lpp.

6 Düna Zeitung. Nr. 216, 24.09.1891.,3.lpp.

7 LNA LVVA 2056. fonds, 1. apraksts, 20297. lieta,13.-23.lp., 14. lp.

8 LNA LVVA 2056. fonds, 1. apraksts, 20297. lieta, 5. lp.; LNA LVVA 6828.fonds, 2.apraksts, 795. lieta, 68.lp.

9 LNA LVVA 2056. fonds, 1. apraksts, 20297. lieta, 5.-8.lp.,12.lp.

10 Turpat, 44.-45.lp.

11 Turpat, 47.,54.lp.

12 Cepurīte, D. O. Jēpes grāmatniecības uzņēmuma darbība Cēsīs un Rīgā (1903. – 1930.). Diplomdarbs, LVU, 1985. - 70. – 71. lp. – CVMM Zinātniskais arhīvs.

13 LNA LVVA 2056. fonds, 1. apraksts, 20297. lieta, 67., 58., 60.,62.,69.,71., 75.,78., 80., 86.lp.

14 Cēsu Avīze. Nr. 215, 07.03.1931.; Cēsu Vēstis. Nr. 148, 01.05.1936.; https://www.literatura.lv/lv/person/Oskars-Jepe/872989   

15 LNA LVVA 2056. fonds, 1. apraksts, 20297. lieta, 93., 87.,90.-92.lp.

16 Turpat, 102.,104.lp.

17 https://www.literatura.lv/lv/person/Oskars-Jepe/872989   

18 Cēsu Avīze. Nr. 194, 11.10.1930., Nr. 221, 18.04.1931., Nr. 227, 30.05.1931., nr. 264, 13.02.1932., Nr. 247, 17.10.1931.; Cēsu Vēstis. Nr. 355, 19.04.1940., Nr. 138, 21.02.1936., Nr. 198, 16.04.1937.; Cēsu Avīze. Nr. 250, 07.11.1931.

19 Cēsu Vēstis. nr. 16, 17.04.1942., Nr. 31, 31.07.1942., Nr. 20, 21.05.1943.

20 LNA LVVA 2056. fonds, 1. apraksts, 20297. lieta, 110.-112.,115. – 118. lp.

21 Padomju Cēsis 1940-1965. Īsa hronika. Rīgā, 1966. – 19. lpp.