Pastkarte

L. H. Borevics

Cēsis

1907-1908

privātkolekcija

Ar šo namu uzcēlis sev pieminekli Cēsīs...
Vēl līdz šim laikam vairākas cēsnieku paaudzes atceras, ka Cēsīs, Vaļņu ielā 21 sarkano ķieģeļu namā ar balti krāsotām logu apmalēm un tornīti ilgus gadus bija pienotava. Vien Cēsu vēstures zinātāji runāja par bijušo Smilgas sanatoriju, par ko liecināja tikai pirms Pirmā pasaules kara izdota pastkarte ar nama attēlu. Par nama celšanas gadu vēsta fasādes frontonā izveidotais būvniecības gada skaitlis 1902.
Augusts Smilga (1867 1922) Cēsīs bija ienācējs no Ungurpils pagasta Alojas, kur tuvējos kaimiņos dzīvoja dzejnieka Ausekļa vecāki Krogzemji. A. Smilga, tāpat kā savā laikā viņa vecākais brālis Miķelis un kaimiņš Miķelis Krogzemis, 1881. gadā devās uz Cēsīm un sāka mācīties Cēsu apriņķa skolā. Trīspadsmit gadus vecais puisis, jādomā, Cēsīs jutās pietiekoši droši, jo brālis Miķelis bija skolotājs un Cēsu Viesīgās biedrības kora diriģents. Mācības A. Smilga turpināja 1883. gadā prestižās Bērzaines ģimnāzijas jaunuzceltajā, tagad cēsniekiem tik labi pazīstamajā sarkano ķieģeļu trīsstāvu ēkā. Pēc tās beigšanas ( kā eksterns) Augusts Smilga devās uz latviešu izglītības citadeli Tērbatas Universitāti, kur cītīgi studējot medicīnu ieguva augstāko izglītības pakāpi - medicīnas doktors jeb Dr. med. Dažus gadus A. Smilga bija ārsts Kurzemē un Zemgalē, bet 1899. gada decembrī Dr. med. A. Smilga ar ģimeni sāka dzīvot un strādāt Cēsīs. Līdztekus ārsta praksei, no 1900. gada viņš bija ārsts tajā pašā skolā [1], kurā pats bija mācījies un kurā par skolotāju strādāja brālis Miķelis. Skolas statuss gan bija mainījies īstenojot rusifikācijas politiku, tā bija pārveidota par Cēsu pilsētas skolu.
Pēc pāris gadiem A. Smilga sāka realizēt ieceri par jauna tipa ārstniecības iestādes sanatorijas izveidi. 1902. gada sākumā A. Smilga no Iekšlietu ministrijas medicīnas departamenta saņēma atļauju dibināt privātu ārstētavu priekš reimatisma un nervu slimniekiem.[2] Tajā laikā vidzemnieki esot runājuši, ka nekur tā nebūvējoties kā Cēsīs. Taču pilsētā ienākušie laucinieki, arī kādi pilsētnieki un amatnieki lielāko tiesu cēla mazas būvītes savu ģimeņu vajadzībām. A. Smilga ieguva zemes gabalu Vaļņu ielā, uz kura gada laikā uzcēla sanatorijas ēku. Par to kāds vietējais korespondents 1903. gada marta sākumā pēc sanatorijas atklāšanas rakstīja laikrakstā Pēterburgas Avīzes: (...) Pie atklāšanas akta piedalities bija uzlūgta vaj visa vietējā inteliģence... Iestāde ierīkota pēc visiem jaunlaiku prasījumiem, kā: centrālu apkurināšanu un elektrisku apgaismošanu. Maksa par ārstēšanu līdz ar ēdienu un apkalpošanu samērā ar to, kas tiek dots, ir visai lēta. Ar šo iestādi Dr. A. Smilgas kgs uzstādījis Cēsīs pieminekli, ar kuru arī lielākas pilsētas varētu lepoties. Jāvēlas, lai tās pūles un rūpes, kādas ir bijušas šo iestādi ierīkojot, tiktu bagātīgi atmaksātas un lai viņa strādātu cilvēcei par svētību un viņas ierīkotājiem par godu. [3] Vēl 2010. gadā savrup esošais nams Vaļņu ielā bija labi pamanāms un saglabājis savu arhitektonisko un kultūras vērtību. Arhitektūras eksperti rekomendēja piešķirt ēkai vietējas nozīmes valsts aizsargājamā kultūras pieminekļa statusu. Diemžēl, 2016. gadā nams ir grausts.
Bet atgriežoties pie Dr. med. A. Smilgas dzīves stāsta, - sākoties krievu japāņu karam, drīz viņu iesauca militārajā dienestā un viņam bija jādodas uz gandrīz vai pasaules otru malu, proti, uz tagadējās Ķīnas ziemeļaustrumiem, kur viņš bija nosūtīts par hospitāļa ārstu lauka lazaretē pie Mukdenas. Tur 1905. gada martā kaujās piedalījās 550 tūkstoši ( puse Latvijas iedzīvotāju skaita) krievu karavīru pret mazliet mazāku skaitu japāņu, tomēr krievu armija tika sakauta. A. Smilgam izdevās atgriezties Cēsīs pie ģimenes un turpināt darbu sanatorijā.
A. Smilgas sanatorijas pacients P. Zuika 1907. gada 10. martā skolotājam K. Dievbērnam uz Ranku nosūtītajā pastkartē rakstīja, ka viņš ārstējas Smilgas klīnikā un ka dzīvo Pils viesnīcā. Pēc 1909. gada reklāmām izrēķināju, ka dzīvošana Pils viesnīcā vienu nedēļu izmaksāja no 10, 60 līdz 10, 85 rbļ. Tā bija lētākā viesnīca Cēsīs.
A. Smilgas sanatorijas sniegto pakalpojumu uzskaitījums lasāms 1912. gada Cēsu tūristu ceļvedī, ko sarakstīja A. Smilgas kolēģis ārsts E. Ķivulis. Reklāmā norādīts, ka, pielietojot dažādus ārstniecības līdzekļus elektriskās gaismas peldi, sauso sviedrēšanos, ogļskābās, kliju, sāls vannas, saules un gaisa peldes, peldbaseinu, dušu, masāžu, vingrošanu ārstē reimatismu, anēmiju, nervu saslimšanas, podagru, sirdsslimības, paralīzi, skrofulozi, nieru, aknu un citas slimības. Šādi pielietotu ārstniecību apstiprina arī kāda pacienta piezīmes. Pacients vai paciente burtnīciņā detalizēti aprakstījis ārstēšanos A. Smilgas klīnikā no 1910. gada 23. septembra līdz 15. novembrim. Vispirms veikta sviedrēšanās, izmantojot elektrisko sildīšanu vai tvaiku 10-15 minūtes, tad veikta iepakošana jeb ietīšana siltā palagā un 2 vatētās segās 20 minūtes. Tad jāiet dušā, pēc tam 30 minūtes vannā, kur ūdens temperatūra + 28 grādi un kā piedevas lietotas klijas, sāls vai ogļskābe. Pēc peldes vannā jānoslaukās, 15 minūtes jāatpūšas un tad varēja doties uz masāžu, ko pacients aprakstījis īpaši detalizēti.
Pacients katru dienu pierakstījis šo procedūru secību. Pieraksti liecina, ka ārsts A. Smilga pacientiem stāstījis par uzturu, dažādu augu tēju un paņēmienu lietošanu veselības traucējumu gadījumos. Kuņģa un zarnu iekaisuma jeb, tā laika valodā, māgas un zarnu katara ārstēšanai ieteikts uzturs, kāds jālieto, lai panāktu atveseļošanos; ieteikta norīvēšanās ar aukstu ūdeni, ik pārdienas karstas kompreses un nomazgāšanās ar aukstu ūdeni, bet pa naktīm jāliek Prisnica kompreses. Proti, zarnu trakta ārstēšanai jālieto sildošās kompreses audumu saslapina aukstā ūdenī, nosusina un liek uz slimās vietas tā, lai cieši pieguļ un vēl pārsedz ar sausu audumu, lai netiek klāt gaiss un aukstums. Ja kompresi neuzliek cieši, var panākt pretēju efektu saaukstēšanos. Kompresi tur tik ilgi, kamēr sausa, t.i., 1 2 stundas. Tas veicina gremošanu un asinsriti. Veselības saglabāšanai un uzlabošanai ārsts A. Smilga ieteicis arī vingrošanu un sauļošanos, ko varēja darīt sanatorijas dārzā vai katrs pats mājās.[4]
Ārsts A. Smilga bija viens no pirmajiem, kas uzdrošinājās Vidzemes mazpilsētā izveidot tolaik mazpazīstamu ārstniecības iestādi sanatoriju. Tās darbību pārtrauca Pirmais pasaules karš. Nav ziņu par sanatorijas ēkas izmantošanu kara gados, kad Cēsīs bija liels bēgļu skaits, un 1917. gada rudenī pilsētā ieplūda arī atkāpušos kara spēka daļu kareivji. 1919. gada maijā A. Smilgas sanatorijā atradās Otrā Padomes slimnīca, kur ārstēja lipīgo slimību slimniekus. [5]
Ārsts A. Smilga nomira pēkšņi, ar trieku,1922. gada 14. septembrī un 19. septembrī apglabāts Cēsīs Vācu kapos[6], kur atrodams viņa kapa piemineklis.
Viņa atraitne Alise Smilga bijušās sanatorijas telpas 1927. gadā iznomāja Cēsu piensaimnieku sabiedrības pienotavai, kas šo namu nopirka 1933. gadā. Piena pārstrāde šajā ēkā notika līdz pat 2003. gada sākumam. Ārsta A. Smilgas celtā sanatorijas ēka funkcionēja tieši 100 gadus, bet tikai 12 gadus kā sanatorija.

Autore: Dace Cepurīte

1 [Brensohn, I.] Die Aertzte Livlands von den ltesten Zeiten bis zur Gegenwart. Ein biographisches Lexikon nebst einer historischen ber das Medizinalwesen Livlands. Von Dr. med. I. Brenson. Riga, 1905, 374. lpp.
2 Ļifļandskije Gubernskije Vedomosti, 1902, nr. 27, 1. lpp.; Baltijas Vēstnesis, 1902, nr. 57, 1. lpp.
3 Pēterburgas Avīzes, 1903, nr. 14, 2. lpp.
4 Burtnīca piezīmes par procedūrām A. Smilgas sanatorijā. CM inv. nr. 88844
5 Cēsu Apriņķa Strādnieku Padomes Ziņotājs. 1919. g. 14. maijā, nr. 25. Pirmā Padomes slimnīca pilsētas slimnīca Dārza (tagad Bērzaines) ielā.
6 Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 235. f., 5. apr., 19. lieta; Nekrologs. Rigasche Rundschau, 1922, nr. 209.